Pirms nedēļas pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal nostartēju rogainingā, pirmo reizi mūžā uz slēpēm. Pasākums norisinājās Čehijā netālu no Vācijas robežas un netālu no Altenbergas, formāts - 6 stundas.
Mans komandas biedrs bija vācietis, kurš, starp citu, angliski nerunā gandrīz nemaz, tā kā ne vienmēr sapratu, ko viņš man centās izskaidrot, taču īpašas problēmas tas gan nesagādāja, nu jau kaut kādā līmenī spēju runāt arī vāciski. Uz kāju viņš mazliet stiprāks par mani, tā kā mūsu komandas ātruma limitējošais faktors biju es, tomēr kopumā daudz neiepaliku un turējos labāk nekā biju gaidījis, ņemot vērā minimālo trenēšanos. Sacensību apvidus bija visai kalnains un arī plānojums, lai gan no pirmā acu uzmetiena varētu šķist visai vienkāršs, patiesībā bija diezgan āķīgs un ne viena vien komanda visu noraka ar neveiksmīgu maršruta izvēli. Kopumā baudāms pasākums - vietām manīju labas ainavas, ar distanču slēpēm, šķiet, nekad tik paugurainā apvidū nebiju braucis. Ar sarkanu kartē iezīmētas ar burānu izbrauktās špūres. Uzsvēršu, ka katra augstumlīkne ir 10m.
Karte ar mūsu veikto ceļu apskatāma šeit. Pareizi izvēlējāmies sākumā doties uz rietumiem - tās komandas, kas sāka ar austrumiem, principā jau tajā brīdī "noraka" maču. Sākumā pat bija doma izvairīties no milzīgās gravas, tomēr drīz vien sapratām, ka gravai braukt apkārt ir milzīgs līkums, turklāt, braucot tai cauri, var savākt KP nr. 61 un 91, kas noteikti laika ziņā ir izdevīgāk nekā, piemēram, mest milzīgu līkumu pa bezceļu uz nr.93. Arī nr.95 un nr.63 nešķita pārāk izdevīgi. Labi, ka nolēmām ņemt arī nr.94, tas viennozīmīgi bija izdevīgi. Arī varianta izvēle no nr.94 uz nr.36 apkārt pa kreisi pa ceļu bija optimāla, turklāt varēja arī uz brīdi atpūsties no slēpošanas tipinot (pret kalnu gan pārsvarā gājām). Dažas minūtes gan zaudējām etapā no nr.92 uz nr.33, kur no etapa vidus vajadzēja iet pa ceļu pa labi. Arī vairākas citas komandas izvēlējās līdzīgu distances sākumu, tā ka reizēm mums bija arī kompānija. Iztikām bez pauzēm, man līdzi bija dzeršanas sistēma un, pēc katras padzeršanās reizes iepūšot visu šķidrumu atpakaļ "plaušā", arī trubiņa neaizsala.
Vienīgo ~3minūšu pauzi ar ātru iestiprināšanos ar kādu sāļāku maizīti un siltu tēju + tālākā maršruta precizēšanu uztaisījām 96.KP, kad līdz kontrollaikam bija atlikušas ~2h20min. Loģiski, ka nolemjam nr.95 izlaist un saskaitam, cik laika būs nepieciešams kuram etapam. Finiša "spurtam" ar 250m kāpumu augšā pa kalnu slēpošanas trasi jau bijām laicīgi ierēķinājuši 25min, taču ļoti grūti pateikt, cik daudz laika aizņems etaps 61-91, it kā no kalna lejā, bet tomēr pa šauru špūri, arī par varianta izvēli šajā etapā nebijām īsti pārliecināti, tomēr paliekam pie tā, ka kaut kur starp 25 un 35min vajadzētu tikt galā (aizsteidzoties notikumiem priekšā, beigās izrādījās 38min).
Saprotot, ka nr.62 ņemšana vai izlaišana būs atkarīga no mūsu ātruma nākamajos etapos, dodamies tālāk. Sāk palikt grūtāk garajos kāpumos, taču cīnos līdz galam un turpinu savā tempā pret kalnu braukt slidsolī. Brīdī, kad jāizšķiras par nr. 62, palikusi 1h25min. Ar šaubām un saprotot, ka būs "līdz ar nagiem" tomēr saku "OK, machen wir das, Wieland!" un dodamies cīņā. Pretī brauc daudzas citas komandas, un arī tad, kad esam jau paņēmuši punktu un dodamies atpakal, vairākas komandas vēl tikai dodas uz KP. Šis līkums mums prasīja 17min.
Papildus apraksta vērtas būtu manas nedienas ar tikšanu lejā pa vairākus simtus metrus augsto nogāzi, kas kopumā prasīja, domājams, vismaz tikpat daudz minūtes, cik mans hronometrs rādīja pāri sešām stundām finišā. Par to gan nav īpaši jābrīnās, ņemot vērā, ka neesmu pieradis ar distanču slēpēm izpildīt kalnu slēpošanas elementus. No špūru krustojuma līdz nr.61 pa kalnu lejā tiekam ātri, ja neskaita to, ka es divas reizes nokritu, jo nemācēju ar distanču slēpēm tik šaurā taciņā sabremzēties (nogāzes, pa kuru slīpi gāja taciņa, stāvums daudz neatpalika no Siguldas nogāzēm) - vienu reizi priekšā bija nokritis koks, otru reizi liels stāvums + līkums. Pēc izejas no nr.61 kāpums pa šauro taciņu izrādās garāks un smagāks nekā gaidījām, tad brauciens lejā pa pastāvu un ļoti šauru taciņu, kurai pāri pārkritis koks (ar sarkanu strīpu redzams arī kartē) - krītu 3 reizes, jo nemāku savādāk sabremzēties. Un tad lejā pa kalnu slēpošanas trasi. Ja mēs tajā brīdī būtu novilkuši slēpes un noskrējuši lejā, tad būtu ieekonomējuši kādas 5min... Kalns ir par stāvu un virsma par grubuļainu, lai brauktu taisni. Vīlands brauc lejā slīpi metot līkločus no vienas trases malas uz otru, es arī mēģinu, taču nekas prātīgs nesanāk. Viena cita komanda mūs apsteidz - vīrietis notupjas un šļūc uz dibena ar slēpēm, bremzējoties ar rokām, savukārt sieviete (laikam ar īsākām slēpēm) pamanās tikai ar pāris kritieniem tikt lejā, saliekot slēpes "V" veidā un braucot taisni ar bremzēšanos. Ņemu piemēru no minētā vīrieša, taču sevišķi labi nesokas, jo vairākkārt uzņemu bīstami lielu ātrumu un speciāli krītu zemē. Diemžēl uz brīdi biju piemirsis par SI čipu un kompasu un šļūcot lejā, biju bremzējies ar rokām. Kad par to atceros, uz pirkstiem vairs nav ne kompasa, ne čipa. Novelku slēpes un skrienu atpakaļ kalnā. Identu atrodu, paskrienu vēl mazliet augstāk, kompasu neredzu un dodos atpakaļ, vēl 2-3 minūtes pazaudētas. Kājām lejā noskrienu ātri. Mazliet pa taciņu pa horizontāli un tad, dodoties lejā pa pēdējo nogāzi, atlikušas vairs tikai 28min...
Jutos mazliet vainīgs sakarā ar visām krišanām un identa pazaudēšanu, jo tajā brīdī tapa skaidrs, ka laikā nepaspēsim, jautājums tikai - cik nokavēsim? Cīnamies līdz galam, pa ceļu skrienam. Pie nr.91 palikušas 18min, ātri kāpjot un šur tur pietipinot, tiekam augšā pa 24min, 1min ātrāk nekā plānots. Uz šī kalna apsteidzam kādas 3 vai 4 komandas un vēl daudzas bijām apsteiguši arī dodoties lejā pa nogāzi pirms un pēc 63.KP, tā kā nebūt neesam vienīgie, kas laiku saplānojuši pārlieku optimistiski. Taču tad gaida vēl viens pārsteigums: izrādās, ka organizatori pirms starta esot teikuši gan čehiski, gan vāciski, ka tas nekas, ka starts ir aizkavējies, finišā tāpat visiem esot jābūt plkst. 16:00. Tas nekas, ka puse komandu to nedzirdēja. Tā nu pazaudējam lielu daļu no savāktajiem punktiem, taču pasākums tāpat izdevies un gandarījums gan par interesanto distanci, gan arī par savu negaidīti labo izturību, neskatoties uz niecīgo treniņapjomu. Jaunības rūdījums tomēr nekur nav zudis. Oficiālie rezultāti šeit, punktus esam savākuši tikpat cik uzvarētāju trijnieks, tiesa gan, pārtērējot kontrollaiku.
Kopumā divarpus dienu ilgā nometne netālu no Altenbergas izdevusies lieliski, piektdienas vakarā aizslēpojām arī līdz biatlona stadiona šautuvei un svētdien veicām patiešām interesantu slēpju orientēšanās distanci ar sērsnu uz laukiem, karte ar distanci šeit. Redzēsim, vai šī nometnīte man atgriezīs motivāciju trenēties vairāk.
No comments:
Post a Comment