Jaunumi no Vāczemes

Daudzi man pa šo laiku ir vaicājuši, kā tad man iet un kāpēc nerakstu blogā. Tad nu mazliet uzrakstīšu par pēdējiem mēnešiem. Un, jā, blogs arī turpmāk būs pārsvarā par sportu un mazliet par darbu un citām lietām. Savas privātās dzīves detaļas interneta tīmekļos iztirzāt nevēlos, taču priecāšos atbildēt uz e-pastu vai caur Skype.

Sākšu ar darbu:

Darbā iet labi, ir interesanti, pašam patīk, dažādi ar bioloģisko lauksaimniecību saistīti projekti, foršs kolektīvs. Mācos valodas, angliski nu jau varu rakstīt gandrīz tāpat kā latviski, sanāk diezgan bieži sūtīt e-pastus arī krieviski uz, piemēram, Krieviju un Ukrainu, tulkot dažādus tekstus priekš mūsu mājas lapas uz krievu val. utt. Vāciski varu runāt, taču gramatiku nezinu sevišķi labi, it sevišķi dzimtes un locījumus. Kad vācieši runā ar mani, tad pārsvarā saprotu, bet, kad viens ar otru, tad gan pārsvarā nē... Februāra pirmās nedēļas biju ļoti aizņemts darbā, jo pabeidzu savu pirmo informācijas vēstuli (11 raksti - 7 no tiem manis rakstīti, kas tika iztulkoti 10 valodās, man jāorganizē visa tulkošana, jāatrod jauni brīvprātīgie tulkotāji, kvalitātes kontrole, formatēšana, publicēšana un izsūtīšana) un gatavojāmies un piedalījāmies pasaules lielākajā bioproduktu izstādē Nurnbergā (45 000 apmeklētāju). Šobrīd darbojos bio- izstādes/konferences organizēšanā, ko mēs rīkosim Varšavā no 7. līdz 9.maijam. Man patīk, daudz ko varu mācīties: mārketings, vīzas, mājas lapas update-ošana un, protams, valodas. Ir bijuši arī citi interesanti projekti, bet tie jau sen kā aiz muguras.

Par pokeru:

Janvārī un februārī arī esmu atsācis spēlēt pokeru, daudz gan nē, varbūt katru trešo vakaru pa pāris stundām, taču man patīk un ir motivācija mācīties: skatos video, lasu rakstus utt. Pirmais mazais solītis ir ticis veikts, savu bankroll esmu uzdabūjis augšā pietiekoši, lai varētu spēlēt $3.50 buy-in turnīros. Ja būtu vairāk laika un motivācijas, tad drīz varētu pāriet uz 7$, taču kopš februāra vidus maz sanācis laika spēlēt, pēdējās 2-3 nedēļas vispār neesmu spēlējis nemaz. Esmu iemācījies spēlēt pie 7-8 full ring galdiem reizē, kas ir ievērojams progress. Pamatā spēlēju sigle table turbo 50/50 SnG (laba izvēle iesācējiem, turklāt ar lielu laika ekonomiju) un paralēli skatos daudz un dažādus video un mācos spēlēt. Brīžiem sajūta ir tāda, ka pretinieki saka “lūdzu, ņem manu naudu, te tā ir!”. Zivju šajos mikrolimitos ir ļoti daudz. Turklāt pokers man dod arī nedaudz sportiskā azarta.

Par sportu:

Sen jau kā vairs nav starp prioritātēm, taču bez tā arī nespēju dzīvot, turklāt ar orientieristiem ir daudz vairāk kā kopīga nekā ar citiem vāciešiem, patīkama kompānija. No novembra sākuma līdz februāra vidum trenējos tikai brīvdienās, parasti basketbols piektdienas vakarā un garais skrējiens svētdienā, taču Ziemassvētku / Jaunā Gada brīvdienās trenējos teju katru dienu + janvārī bija viena slēpošanas treniņnometnīte Altenbergā. Tur arī vairākas citas reizes braucu slēpot, 40km no Drēzdenes, taču par kādiem 4-5 grādiem aukstāks (kalni) un daudz sniega, kamēr Drēzdenē no sniega teju visu ziemu ne smakas. Tagad ir atgriezusies motivācija un nu jau kādas 6 vai 7 nedēļas trenējos pārsvarā pa 5 reizēm nedēļā, vienīgi šonedēļ diemžēl sanāca tikai 2 treniņi. Esmu saķēris kaut kādu vīrusu un visu svētdienu esmu nogulējis mājās. Taču temperatūra un pulss ir OK, vienīgi ir nogurums un ēst neko negribas, tā kā domāju, ka rīt cerams būs viss kārtībā un varēšu iet uz darbu.

Pirmie divi intervēlu treniņi pēc 4 mēnešu pārtraukuma gan bija smagi, kā tāds kāmītis ar piedzītām kājām, bet nu jau ripo labāk. Otrdien parkā skrējām intervālus, biju mazliet noguris, taču spēju skriet 6*5min pa 3:40min/km bez lielām problēmām, kas priekš manis nav nemaz tik lēni. Lēnos treniņus šobrīd pa līdzenu apvidu mierīgā pulsā skrienu 4:50-5:00 min/km, kas priekš manis arī ir OK. Piektdien uz trim dienām brauksim uz Prague Eastern Čehijā, kas būs pirmā reālā spēku pārbaude šosezon, taču, protams, sports man šobrīd ir tikai "for fun" un laba iespēja mācīties vācu valodu. Vienīgais gada sportiskais mērķis ir Jukola un varbūt arī Kāpa, to vēl redzēsim, kurā valstī es tajā brīdī atradīšos. Aprīlī un maijā skriešu vairāk kalnu treniņus un intervālus, lai sevi dabūtu kaut kādā formā, sacensībās piedalīties daudz neplānoju. Nespēju dzīvot bez sporta, pēc rudens un ziemas nesportiskajiem pasākumiem ļoti biju noilgojies pēc treniņiem.

Pagājušā gada maijā ar ļoti nelielu laika ieguldījumu biju ticis diezgan tuvu savai formai junioru vecumā un šogad ceru to atkārtot. Bez jebkādiem mērķiem, vienkārši tāpēc, ka patīk un ir azarts. Kāpēc gan neuzturēt sevi formā.

Par vāciešiem un mentalitāti:

Vācieši mani uzņem ļoti laipni, taču šī lapnība nereti ir visai bezpersoniska, gluži kā ieprogramētam robotam. Vācijā ir grūti integrēties, vāciešu uzticību iemantot ir ļoti ilgs un lēns process. Tāpat man labākie draugi te ir pārsvarā krievi, nav slikti, varu uzlabot savu krievu valodu. Vācieši man reti kad zvana un prasa "ko tu šovakar dari", krievi un citi cittautieši gan ik pa laikam. Ar krieviem smejamies par vāciešu standarta jautājumiem, kas atskan katru reizi, kad iepazīstam jaunus cilvēkus: “no kurienes Tu esi”, “ko Tu šeit dari”, “kur Tu strādā/mācies”, “kur Tu mācījies Latvijā”, “ko tālāk darīsi dzīvē” utt. Tas jau tā apnicis, ka sāku uzdot tādus standarta pretjautājumus kā “vai Tev patīk pingvīni”, “vai Tev mājās ir kaķis”, “vai nevēlies nopirkt pūdeli” utt… Mājas ballītēs vācieši runā nereti par mācībām, klubos nekad tā pa īstam nedejo utt. Ar krieviem ir nesalīdzināmi jautrāk. Tomēr ļoti pozitīva lieta šajā mentalitātē ir laipnība. Uz mani nekad pēdējā gada laikā neviens nav izturējies nelaipni, šajā zemē (tāpat kā angļi Apvienotajā Karalistē) ciena cilvēkus, nekad neviens nav pacēlis balsi, kāpņu telpā vienmēr smaida un sveicina utt. Tomēr paralēli tas nozīmē arī bezpersonisku attieksmi bez emocijām. Vēl vācieši ir nenormāli kārtības mīļi, visam ir jābūt pēc noteikumiem, saplānotam, bez spontānas rīcības un gandrīz bez emocijām. Noteikumi ir tāpēc,lai tos ievērotu un viss, nekādu diskusiju, kāpēc kaut ko vajadzētu ievērot vai nē.
Mani pārsteidza vāciešu zaļā domāšana – atkritumus šķiro visi (un viņiem pat neienāk prātā, kā to varētu nedarīt), atjaunojamo enerģiju vismaz vārdos atbalsta teju visi, daudzi pērk bioproduktus un arī reģionālie produkti ir ļoti populāri. Ielas neviens nemēslo, tāpēc sētnieki nav vajadzīgi, taču problēma ir suņi, viņi gan mēdz nekautrēties piemēslot ietves. Vēl vācieši ir nenormāli strādīgi un visu dara un plāno laicīgi, nevis pēdējā brīdī. Sīs mentalitātes spogulis (diemžēl) ir ne pārāk senā pagājušā gadsimta vēsture, kā arī (par laimi) šībrīža ekonomiskā situācija Vācijā – viennozīmīgi spēcīgākā un stabilākā ekonomika Eiropā.

Lai nu kā, taču jāatzīst, ka mazliet tuvāka un saprotamāka man tomēr ir krievu mentalitāte, kaut gan tajā ir jūtams cieņas trūkums pret citiem cilvēkiem. Ar to gan es neteiktu, ka gribētu dzīvot Krievijā - noteikti nē. Drēzdenē kontakts ar krieviem veidojas vieglāk nekā ar vāciešiem. Mēs, latvieši, esam kaut kur pa vidu starp vāciešiemun krieviem.
Vispār vislabprātāk dzīvotu pēc Vācijas sabiedrības modeļa, taču kopā ar spāņiem vai itāļiem J

Mazliet tad arī par privāto dzīvi:

Man iet labi, ar pavadīto mazliet vairāk kā gadu Vācijā esmu pat ļoti apmierināts. Te viss ir tik mierīgs un sakārtots, dzīve bez stresa, nekādu uztraukumu. Brīvprātīgais gads bija kā viena liela non-stop ballīte, darbā nebija tik daudz atbildības un brīvajā laikā varēju socializēties uz nebēdu - kā nekad iepriekš. Daudz brīvā laika pavadīju ar Erasmus studentiem. Šogad gan esmu mazliet nomierinājies socializēšanās sakarā - studentiem bija eksāmenu laiks un pēc tam brīvlaiks, kā arī pašam vairāk darba. Tātad no janvāra beigām man ir jauns līgums uz pilnu slodzi, vairāk darba, vairs neatļaujos negulētas naktis, ja nākamajā dienā jāstrādā. Nu jau 2.reizi vairāki tuvāki cilvēki no Erasmus studentiem ir aizbraukuši prom, tas tā mazliet skumji. Attiecīgi esmu sācis vairāk laika pavadīt ar vāciešiem, nu jau valodas barjera traucē krietni mazāk nekā sākumā, arvien biežāk brīvo laiku pavadu kopā arī ar orientieristiem, kolēģiem vai mājas biedriem.

Taču jāatzīst, ka mazliet sāk pietrūkt Latvijas, draugu, jūras, sniega un citu labumu, dzimtene tomēr ir un paliek dzimtene. Galu galā nu jau teju 2,5 gadus esmu ārpus Latvijas. Man šeit ir diezgan daudzi labi paziņas, ar kuriem ik pa laikam kopā ejam izklaidēties vai kopā trenējamies, taču grūti salīdzināt ar tiem draugiem, kas ir Latvijā.

Un par nākotni:

Novembrī man boss teica, ka es nevarēšu te vairs palikt ilgāk par janvāri, taču decembra beigās viņš pārdomāja un piedāvāja man palikt ilgāk. Alga gan man nav liela, taču galvenais, ka varu mācīties jaunas lietas un ka projekti ir interesanti un man patīk. Tāpat sanāk vairāk, nekā reāli varētu cerēt nopelnīt Latvijā. Līgums man ir līdz maija beigām, pēc tam skatīsimies, cik apmierināts ar manu darbu būs boss un kādas man pašam būs sajūtas. Šobrīd ir tā 50/50, no karjeras viedokļa būtu labāk vēl kādu laiku palikt Vācijā, taču no privātās dzīves viedokļa raugoties, gribētos atpkaļ uz LV.

Man būtu mazliet žēl aizbraukt no Vācijas tā līdz galam neapgūstot valodu. Pēdējos mēnešos esmu daudz progresējis un beidzot spēju kontaktēties vāciski galvenokārt bez angļu valodas palīdzības. Tā pieredze šeit ir ļoti vērtīga. Ja gadījumā man piedāvās palikt šībrīža darba vietā, tad būs grūta izvēle. Taču tāda iespējamība gan nav liela, jo pēdējā mēneša laikā mums ticis atteikts finansējums diviem lieliem projektiem. Dzīvosim – redzēsim.

Pagaidām čau un iespējams uz drīzu tikšanos!