Pirmā darba diena ir aizvadīta. Bet par visu pēc kārtas.
Gatavošanās braucienam tā pa nopietno iesākās ar dzīvesvietas meklējumiem vēl esot Rīgā kādas 2 nedēļas pirms izbraukšanas. Atrast istabu izrādījās grūtāk nekā biju gaidījis, jo vairums vāciešu lēmumus pieņēma bez steigas, rūpīgi apdomājot un izvēloties starp vairākiem kandidātiem. Saprotams arī, ka klātienē nesatikts vīrietis no Austrumeiropas, ar kuru sanācis kontaktēties tikai caur internetu parasti nebija pirmā izvēle. Ar vienu vācu vienaudzi, kurš uz pusgadu brauca mācīties uz Tenerifi, pat bijām jau caur Skype sarunājuši visus sīkumus attiecībā uz māju, istabu, īri utt., taču beigās viņš atteica mājas biedru iebildumu dēļ. Pēc vēl vairākām sarunām caur Skype, gaidīšanas un tad atteikumu sagaidīšanas, kā arī daudzām atbildēm "nevaram Tev piedāvāt istabu, kamēr neesam satikuši Tevi klātienē" beidzot nepilnas divas dienas pirms izbraukšanas viena Skype "intervija" beidzās veiksmīgi un varēju atslābt. Īres maksu EVS projekta ietvaros man apmaksā uzņēmējorganizācija, viņi arī mazliet palīdzēja dzīvesvietas meklēšanā.
Pēdējās dienas Rīgā pirms izbraukšanas pagāja mierīgi gatavojoties, krāmējot somas, kārtojot istabu un cenšoties pēc iespējas noķert Rīgā dažus Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības nozares pārstāvjus, lai uzzinātu ko vairāk par situāciju šajā nozarē Latvijā. Vairāk vai mazāk plānotais izdevās un neesmu Drēsdenē ieradies kā balta lapa. Pēdējās dienās pirms došanās ceļā arī pēc iespējas pasportoju, palasīju par bioloģisko lauksaimniecību un apguvu pāris pamatfrāzes vācu mēlē.
25 stundu brauciens ar autobusu nelikās ne īpaši garš, ne mokošs. Esmu apmierināts ar Ecolines piedāvāto servisu, arī kājas varēja pilnībā izstiept taisnas sēžot. Lielāko daļu ceļa nogulēju. Patika, ka bija iespēja kaut vai caur autobusa logu apskatīt daudzas Lietuvas, Polijas un Vācijas pilsētas, kuru autoostās pa ceļam piestājām. Nelidoju ar lidmašīnu tāpēc, ka pārāk daudz mantu bija līdzi. Drēzdenē izkāpām ārā divi, es un Mārtiņš Rubenis. Nepaspēju pat sākt stiept somas taksometra vai tramvaja virzienā, kad Mārtiņš jau teica, ka varbūt sanāk pa ceļam. Drīz vien bija klāt viņa komandas biedri ar busiņu un tā nu mūsu olimpiešu kompānijā tiku nogādāts līdz pat mājas durvīm (liels PALDIES vēlreiz). Viņi tālāk devās uz Altenbergu, kur pasaules kausa posms. Vēlāk gan kartē apskatīju, ka pa ceļam viņiem nu galīgi nesanāca. Jāsaka, ka mūsu olimpiskais medaļnieks atstāja ļoti vienkārša, atvērta, draudzīga un patīkama cilvēka iespaidu, nezinātājam nerastos ne mazākā nojausma par viņa sasniegtajām virsotnēm sportā.
Dzīvoju dzīvoklī četrstāvu mājas augšējā stāvā kopā ar meiteni no Dienvidkorejas, meiteni no Vācijas, puisi no Polijas un šobrīd pie mums ir apmeties arī viens "Couch-Surferis", ceļotājs no Singapūras, kurš gan rīt brauc tālāk uz nākamo pilsētu. Polis pēc nedēļas brauc mājās, jo viņa 3 mēnešus garais pieredzes apmaiņas brauciens būs noslēdzies, un arī vāciete drīzumā dosies uz Poliju ERASMUS programmā. Pie savas istabas tikšu 1.februārī, kad polis izvāksies no dzīvokļa. Pagaidām esmu apmeties dzīvojamajā istabā un guļu uz matrača uz grīdas, ļoti laipni no dienvidkorejietes puses, ka viņa mani pieņēma arī 10 dienas agrāk un turklāt bez papildus maksas. Mājas biedri ļoti patīkami, atsaucīgi un komunikabli cilvēki. Esmu jau iemācījies vienu vācu kāršu spēli.
Esmu sācis arī meklēt orientēšanās klubu, pagaidām vēl atbildes neesmu saņēmis. Tālu nemaz neesot jābrauc, lai paslēpotu; tepat 50km attālumā kalnos esot iespējas. Drēzdenē sniegs bija turējies vairākas nedēļas, bet nu jau labu laiku atpakaļ ir nokusis. Šorīt gan mani pārsteidza balta zeme, taču sniegs tikpat ātri kā uzsnidzis arī nokusa.
Jaunajā darba vietā mani uzņēma ļoti laipni. Cilvēki atsaucīgi un pretimnākoši, pārsvarā gados jauni, lielākoties vācieši, bet ir arī čehiete un poliete, kopā ap 10 cilvēku liels kolektīvs. Vāciete, kas ir atbildīga par manu apmācību, šodien bija apslimusi, tāpēc organizācijas vadītājs apskaidroja pamatlietas. Pirmais iespaids tieši tāds kā no internetā atrastajiem darba uzdevumu aprakstiem. Organizācijai ir plašs kontaktu tīkls ar vairāk kā 10 000 bio-nozares kompānijām un organizācijām pa visu pasauli, pārsvarā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm. Viņi darbojas kā "tilts" starp bioloģiskās produkcijas ražotājiem, izplatītājiem, patērētājiem, valdības institūcijām, organizācijām, nozares ekspertiem un masu medijiem dažādās valstīs. Reizi trijos mēnešos visam kontaktu tīklam tiek sūtīts darbinieku sagatavots e-žurnāls ar rakstiem par jaunumiem bioloģiskās lauksaimniecības jomā, kas pieejams 10 valodās un tas ikkatram ir pieejams par brīvu. Vēl ik pa laikam tiek sūtīta informācija par semināriem un konferencēm. Redzēsim, vai arī vēlāk viss krāsosies tik rožainās krāsās, taču pirmie iespaidi ir ļoti pozitīvi.
Birojs atrodas privātmāju rajonā, klusā ieliņā netālu no Elbes krastiem. Principā tas arī ir iekārtots privātmājā. Pirmais iespaids pat bija tāds, it kā tās reizē būtu arī dzīvojamās platības. Virtuvē katrs var sev uztaisīt tēju / kafiju, kā arī nereti uz vietas tiek gatavotas kopīgas pusdienas visiem darbiniekiem.
Pirmais iespaids ir tāds, ka šeit neviens no cilvēkiem nemēģina izspiest pēdējo suliņu, attieksme pret cilvēkiem ir ar lielāku cieņu un bez tādas izmantošanas, vārdu sakot dzīvot ir vieglāk un patīkamāk un stresa mazāk. Salīdzinoši ar Londonu darba stundas būs īsākas, mājās dzīvošanas apstākļi cilvēcīgāki, 3 cilvēki 70m2 dzīvoklī nevis kā Londonā, kur bijām saspiesti kā siļķes mucā ar vienu tualeti uz deviņiem cilvēkiem un ar visu to īre Drēzdenē ir lētāka (kā jau teicu, man pašam par īri nebūs jāmaksā). Darbs kaulus nelauzīs, darba vieta arī tuvu mājām, 3.5km attālumā. Brīvā laika būs vairāk un arī labu iespēju izsportoties svaigā gaisā daudz vairāk nekā Londonā. Nauda man tiks maksāta pietiekoši, lai bez stresa nopirktu pārtiku un vēl mazliet pāri paliktu izklaidēm. Taču visvairāk man prieks par to, ka pēc ilgāka pārtraukuma atkal būs iespēja strādāt darbā, kurā varēšu pielietot smadzenes un turklāt ar savu izglītību saistītā jomā, kas man pašam vēl interesē, līdz ar to rodas sajūta, ka strādāju kāda cēla mērķa labā un tas dod lielāku motivāciju pašā procesā un arī veiksmīga rezultāta sasniegšanai.
Un vēl, protams, ciemiņi laipni aicināti, arī pilsēta ir visai skaista :)
Gatavošanās braucienam tā pa nopietno iesākās ar dzīvesvietas meklējumiem vēl esot Rīgā kādas 2 nedēļas pirms izbraukšanas. Atrast istabu izrādījās grūtāk nekā biju gaidījis, jo vairums vāciešu lēmumus pieņēma bez steigas, rūpīgi apdomājot un izvēloties starp vairākiem kandidātiem. Saprotams arī, ka klātienē nesatikts vīrietis no Austrumeiropas, ar kuru sanācis kontaktēties tikai caur internetu parasti nebija pirmā izvēle. Ar vienu vācu vienaudzi, kurš uz pusgadu brauca mācīties uz Tenerifi, pat bijām jau caur Skype sarunājuši visus sīkumus attiecībā uz māju, istabu, īri utt., taču beigās viņš atteica mājas biedru iebildumu dēļ. Pēc vēl vairākām sarunām caur Skype, gaidīšanas un tad atteikumu sagaidīšanas, kā arī daudzām atbildēm "nevaram Tev piedāvāt istabu, kamēr neesam satikuši Tevi klātienē" beidzot nepilnas divas dienas pirms izbraukšanas viena Skype "intervija" beidzās veiksmīgi un varēju atslābt. Īres maksu EVS projekta ietvaros man apmaksā uzņēmējorganizācija, viņi arī mazliet palīdzēja dzīvesvietas meklēšanā.
Pēdējās dienas Rīgā pirms izbraukšanas pagāja mierīgi gatavojoties, krāmējot somas, kārtojot istabu un cenšoties pēc iespējas noķert Rīgā dažus Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības nozares pārstāvjus, lai uzzinātu ko vairāk par situāciju šajā nozarē Latvijā. Vairāk vai mazāk plānotais izdevās un neesmu Drēsdenē ieradies kā balta lapa. Pēdējās dienās pirms došanās ceļā arī pēc iespējas pasportoju, palasīju par bioloģisko lauksaimniecību un apguvu pāris pamatfrāzes vācu mēlē.
25 stundu brauciens ar autobusu nelikās ne īpaši garš, ne mokošs. Esmu apmierināts ar Ecolines piedāvāto servisu, arī kājas varēja pilnībā izstiept taisnas sēžot. Lielāko daļu ceļa nogulēju. Patika, ka bija iespēja kaut vai caur autobusa logu apskatīt daudzas Lietuvas, Polijas un Vācijas pilsētas, kuru autoostās pa ceļam piestājām. Nelidoju ar lidmašīnu tāpēc, ka pārāk daudz mantu bija līdzi. Drēzdenē izkāpām ārā divi, es un Mārtiņš Rubenis. Nepaspēju pat sākt stiept somas taksometra vai tramvaja virzienā, kad Mārtiņš jau teica, ka varbūt sanāk pa ceļam. Drīz vien bija klāt viņa komandas biedri ar busiņu un tā nu mūsu olimpiešu kompānijā tiku nogādāts līdz pat mājas durvīm (liels PALDIES vēlreiz). Viņi tālāk devās uz Altenbergu, kur pasaules kausa posms. Vēlāk gan kartē apskatīju, ka pa ceļam viņiem nu galīgi nesanāca. Jāsaka, ka mūsu olimpiskais medaļnieks atstāja ļoti vienkārša, atvērta, draudzīga un patīkama cilvēka iespaidu, nezinātājam nerastos ne mazākā nojausma par viņa sasniegtajām virsotnēm sportā.
Dzīvoju dzīvoklī četrstāvu mājas augšējā stāvā kopā ar meiteni no Dienvidkorejas, meiteni no Vācijas, puisi no Polijas un šobrīd pie mums ir apmeties arī viens "Couch-Surferis", ceļotājs no Singapūras, kurš gan rīt brauc tālāk uz nākamo pilsētu. Polis pēc nedēļas brauc mājās, jo viņa 3 mēnešus garais pieredzes apmaiņas brauciens būs noslēdzies, un arī vāciete drīzumā dosies uz Poliju ERASMUS programmā. Pie savas istabas tikšu 1.februārī, kad polis izvāksies no dzīvokļa. Pagaidām esmu apmeties dzīvojamajā istabā un guļu uz matrača uz grīdas, ļoti laipni no dienvidkorejietes puses, ka viņa mani pieņēma arī 10 dienas agrāk un turklāt bez papildus maksas. Mājas biedri ļoti patīkami, atsaucīgi un komunikabli cilvēki. Esmu jau iemācījies vienu vācu kāršu spēli.
Esmu sācis arī meklēt orientēšanās klubu, pagaidām vēl atbildes neesmu saņēmis. Tālu nemaz neesot jābrauc, lai paslēpotu; tepat 50km attālumā kalnos esot iespējas. Drēzdenē sniegs bija turējies vairākas nedēļas, bet nu jau labu laiku atpakaļ ir nokusis. Šorīt gan mani pārsteidza balta zeme, taču sniegs tikpat ātri kā uzsnidzis arī nokusa.
Jaunajā darba vietā mani uzņēma ļoti laipni. Cilvēki atsaucīgi un pretimnākoši, pārsvarā gados jauni, lielākoties vācieši, bet ir arī čehiete un poliete, kopā ap 10 cilvēku liels kolektīvs. Vāciete, kas ir atbildīga par manu apmācību, šodien bija apslimusi, tāpēc organizācijas vadītājs apskaidroja pamatlietas. Pirmais iespaids tieši tāds kā no internetā atrastajiem darba uzdevumu aprakstiem. Organizācijai ir plašs kontaktu tīkls ar vairāk kā 10 000 bio-nozares kompānijām un organizācijām pa visu pasauli, pārsvarā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm. Viņi darbojas kā "tilts" starp bioloģiskās produkcijas ražotājiem, izplatītājiem, patērētājiem, valdības institūcijām, organizācijām, nozares ekspertiem un masu medijiem dažādās valstīs. Reizi trijos mēnešos visam kontaktu tīklam tiek sūtīts darbinieku sagatavots e-žurnāls ar rakstiem par jaunumiem bioloģiskās lauksaimniecības jomā, kas pieejams 10 valodās un tas ikkatram ir pieejams par brīvu. Vēl ik pa laikam tiek sūtīta informācija par semināriem un konferencēm. Redzēsim, vai arī vēlāk viss krāsosies tik rožainās krāsās, taču pirmie iespaidi ir ļoti pozitīvi.
Birojs atrodas privātmāju rajonā, klusā ieliņā netālu no Elbes krastiem. Principā tas arī ir iekārtots privātmājā. Pirmais iespaids pat bija tāds, it kā tās reizē būtu arī dzīvojamās platības. Virtuvē katrs var sev uztaisīt tēju / kafiju, kā arī nereti uz vietas tiek gatavotas kopīgas pusdienas visiem darbiniekiem.
Pirmais iespaids ir tāds, ka šeit neviens no cilvēkiem nemēģina izspiest pēdējo suliņu, attieksme pret cilvēkiem ir ar lielāku cieņu un bez tādas izmantošanas, vārdu sakot dzīvot ir vieglāk un patīkamāk un stresa mazāk. Salīdzinoši ar Londonu darba stundas būs īsākas, mājās dzīvošanas apstākļi cilvēcīgāki, 3 cilvēki 70m2 dzīvoklī nevis kā Londonā, kur bijām saspiesti kā siļķes mucā ar vienu tualeti uz deviņiem cilvēkiem un ar visu to īre Drēzdenē ir lētāka (kā jau teicu, man pašam par īri nebūs jāmaksā). Darbs kaulus nelauzīs, darba vieta arī tuvu mājām, 3.5km attālumā. Brīvā laika būs vairāk un arī labu iespēju izsportoties svaigā gaisā daudz vairāk nekā Londonā. Nauda man tiks maksāta pietiekoši, lai bez stresa nopirktu pārtiku un vēl mazliet pāri paliktu izklaidēm. Taču visvairāk man prieks par to, ka pēc ilgāka pārtraukuma atkal būs iespēja strādāt darbā, kurā varēšu pielietot smadzenes un turklāt ar savu izglītību saistītā jomā, kas man pašam vēl interesē, līdz ar to rodas sajūta, ka strādāju kāda cēla mērķa labā un tas dod lielāku motivāciju pašā procesā un arī veiksmīga rezultāta sasniegšanai.
Un vēl, protams, ciemiņi laipni aicināti, arī pilsēta ir visai skaista :)
Prieks, ka esi iekārtojies!
ReplyDeleteGC mana somu klubs k-kad ap Lieldienām tieši taisa nometni Drēzdenē, netālu esot Vācijas čempis ultra longā un k-kāda vidējā distance, pēc tam viņi pārbrauc uz Čehiju uz k-kādām daudzdienām. Man izteica piedāvājumu piedalīties, bet es tā kā atteicu dēļ tā, ka LV ir sezonas sākums! Tev noteikti ar to džeku, kura kontaktus nosūtīju ir jāsakontaktējas :)
P.S. ciemos arī varēti k-kad aizlaist!
Paldies par kontaktiem!
ReplyDeleteLieliski! Priecē, ka esi iekārtojies un viss apmierina. Darbs arī saistīts ar apgūto profesiju, ko gan vairāk var vēlēties. Atliek vien novēlēt veiksmi un apņēmību turpināt iesākto! :) Raksts, tiešām, interesants. Veiksmīgu darba nedēļu! ;)
ReplyDeleteIzklausās jau tiešām rožaini, lai Tev veicas!
ReplyDelete