...svētdien pirmo reizi mūžā piedalījos oficiālās pusmaratona sacensībās. Jāsaka gan, ka šoreiz rakstā minētais nebūs labs piemērs pareizai spēku sadalei distancē...
Ideja par piedalīšanos dzima augustā, kad zināju, ka vairāk vai mazāk gatavošos uz abām Vācijas čempionāta distancēm orientēšanās sportā. Tā kā man šogad laika treniņiem ir bijis atliku likām un arī forma (vismaz maija beigās) bija ļoti tuvu vai arī tādā pašā līmenī kā junioru vecumā, tad māca liela ziņkārība, uz kādu rezultātu tad es īsti esmu spējīgs.
Jāsaka gan, ka gatavošanās nebūt negāja pēc plāna. Biju pamatīgi saaukstējies septembra beigās un desmit dienas nācās iztikt bez skriešanas. Trīs nedēļas pirms pusmaratona atsāku treniņus, taču jutos tā, it kā veselu mūžību nebūtu skrējis. Vācijas čempionātā garajā distancē knapi aiztipināju līdz finišam. Sekoja nedēļa ar garām darbadienām, taču šo to no treniņos plānotā izdevās arī realizēt, tempa treniņā 15km ne gluži līdzenā apvidū bez lielām pūlēm izdevās izskriet 4:12min/km. Nākošā nedēļa (iepriekšējā pirms pusmaratona nedēļas) bija ļoti aizņemta, darba dienās nebija arī laika izgulēties vairāk kā 4-5 stundas naktī un tika aizvadīts tikai viens treniņš. Tas bija saistīts ar bioloģiskā piena un gaļas ražošanas un pārstrādes semināra organizēšanu. Pēdējā nedēļā, protams, sevi vairs daudz ar treniņiem nenoslogoju, tomēr lēnie skrējieni pulsā ap 145” ripoja ap 4:45min/km, kas priekš manis ir labs temps un tas viesa optimismu. Arī intervālu treniņā jutos labi.
Tā nu nolēmu veikt eksperimentu un nospraudu sev mērķi tomēr izskriet no stundas un 20 minūtēm, sastādīju grafiku, kurā bija rakstīts, ka katrs kilometrs jāskrien vidēji ātrumā 3:47min/km. Nebiju īsti pārliecināts, vai to spēšu, taču īsti nezināju savu tempu un nekas cits neatlika kā minēt. Gribēšana bija, taču varēšanas pietrūka. Jāatzīst tomēr, ka vajadzēja skriet 10km un nevis pusmaratonu.
Starta dienā pulksten 9:00, kad izskrēju no mājas, gaisa temperatūra bija +1.2oC. Prognozes liecināja, ka pa dienu gaidāmi +10oC, turklāt diena saulaina. Tā nu nolēmu riskēt un skriet šortos un maikā + neilonā, kas atkal (kā liecina šodiena) izrādījās kļūda. Uz startu ierados pavēlu, startēju no starta bloka „A”, kur it kā teorētiski vajadzēja atrasties diezgan ātriem skrējējiem. Priekšā bija vienīgi elites starta bloks ar aptuveni 100 skrējējiem un aizmugurē – B, C un W (walking) bloki. Vizuāli likās, ka līdz starta līnijai nav pārlieku tālu un nemēģināju nekaunīgi lauzties cauri pūlim. Ja kādreiz būšu tiešām labi sagatavojies, tad noteikti lauzīšos cauri. Starta līniju šķērsoju 19 sekundes pēc šāviena un pirmie ~400 metri (2 minūtes) bija kā slaloms palēninātajā filmā. Attapos, ka neviens taču nekontrolēja, vai tiešām visiem skrējējiem, kas startē no starta bloka „A”, arī uz numura ir rakstīts „A”. Iekritu uz to, par ko jau pirms starta zināju, ka tā var pazaudēt laiku un sava tempa skrējējus. Pēc saviem aprēķiniem uz tempa bremzēšanu un līkumošanu zaudēju aptuveni 25 sekundes + tās 19, kuru laikā tiku līdz starta līnijai. Pēc 400 metriem izskrējām uz plata tilta, kura ārmala bija brīva un burzma vairs netraucēja. Nākamos 2-3 kilometrus dzinos garām citiem skrējējiem, līdz nokļuvu aptuveni sava ātruma grupā. Pie 5km atzīmes pirmo reizi uzzināju savu laiku – 18:55 precīzi kā pēc plāna (šeit un turpmāk minu „tīro laiku” no starta līnijas). Tātad atskaitot starta burzmā pazaudēto, katru kilometru biju skrējis vidēji 3:42. Turpmākos 5km bez pārlieku lielām grūtībām skrēju nelielā grupiņā un izmantoju aizvēju, pēc sajūtām tajā brīdī likās, ka tā spēšu turpināt līdz finišam. Pie 10km atzīmes pulkstenis rādīja 38:10, kas liecināja par to, ka 20 sekundes atpalieku no sava grafika un vidējais temps pēdējos 5km bijis 3:51min/km. Ap to pašu 10.km arī sāku iepalikt no savas grupiņas. Lūziens sekoja ļoti strauji. Turpmākajā distancē vairs nevienu skrējēju neapdzinu, toties man paskrēja garām, šķiet, vismaz kādi 100 un nevienam tā arī nespēju aizķerties līdzi ilgāk kā 100 metrus. No 10.km līdz 18.km atzīmei temps vēl turējās 4:05-4:10min/km robežās, taču skaitīju kilometrus līdz beigām un arī domu par rezultātu pamazām sāka pārņemt doma par izturēšanu līdz galam kaut vai tādā tempā. Pēc finiša atskārtu, ka 18. un 19.km esmu skrējis 4:30min/km un 20.km (lielākais distances kāpums) 4:45min/km. Sajūtas skrienot par to neliecināja, taču pulkstenis un garām skrienošie sportisti gan. Jāpiebilst, ka pēdējos 4 km distance divreiz šķērsoja tiltus un vijās gar upi, tātad tempu ietekmēja kā nelielie kāpumi, tā arī cīnīšanās vienatnē ar auksto vēju. Pēdējo kilometru noskrēju pa 4:10 un finišā hronometrs rādīja 1:25.25 (tīrais laiks). Ieņemto vietu nemaz negribu zināt.
Vienīgais prieks bija par pirmajiem 10 un jo sevišķi pirmajiem 5km, kas liecināja, ka esmu spējīgs skriet pieklājīgā tempā. Tikai diemžēl šo tempu nebiju spējīgs noturēt. Tam ir loģisks izskaidrojums: slimošana, periodi bez treniņiem un fakts, ka garuma ziņā šķiet kopš jūnija nebiju skrējis nevienu treniņu garāku par 21km (laika ziņā gan vairāki bija garāki par pusotru stundu). Tomēr mani nepamet pārliecība, ka šīgada maija beigu formā (līmenī bija ne tikai ātrums, bet arī izturība) būtu spējis izskriet no 1h20min. Sapratu arī to, ka skriet orientēšanās distanci un skriet skrējienu ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas - orientēšanās spēkus sadalu automātiski, taču skrējienā sajūtas maldina un ir ļoti ieteicams zināt savu tempu un pie tā pieturēties, līdzīgi kā to regulāri dara Renārs. Otra lieta - ja trenējies pieklājīgi, tad tempu parasti var plus mīnuss izturēt, bet, ja ar ieguldīto darbu ir pašvaki, tad gan savi spēki jāsaplāno rūpīgi.
Kas tālāk? Sezona ir noslēgusies. Pa ziemu neplānoju trenēties vairāk kā veselības un pašsajūtas pēc, kas varētu būt 2-4 reizes nedēļā, taču redzēsim – iespējams, ka uz pavasara pusi atgriezīsies motivācija sagatavoties uz Jukolu un varbūt arī uz sava tagadējā pusmaratona PB uzlabošanu. Ir vairāk kā skaidrs, ka ar konkurentiem par augstām vietām vairs nekad necīnīšos, taču motivācija cīnīties ar sevi un hronometru varētu atrasties.
Un vēl. Sākot no otrdienas, esmu saaukstējies – rīt (trešdien) būs mana pirmā slimošanas dēļ izlaistā darba diena pēdējo 2 gadu laikā. Šoruden veselība niķojas un man ir arvien lielākas aizdomas, vai tur savu lomu nespēlē mans pēdējo mēnešu gandrīz veģetārais uzturs. Būs jāpiekoriģē ēdienkarte. Protams, šoreiz tas vairāk bija saistīts ar plāno apģērbu pusmaratona laikā. Tā kā kakls nesāp un iesnu nav, bet ir tikai paaugstināta temperatūra, nogurums un dulla galva, tad domāju, ka tas nav vīruss, bet gan tikai saaukstēšanās un pamatoti ticu, ka rīt dzerot tējas un guļot, ceturtdien atkal būšu uz kājām – parasti atkopjos ātri.
Plāni par to, ko darīt no janvāra beigām, tiek kalti visai intensīvi, taču ir vairāki varianti un gala lēmumu visticamāk pieņemšu tikai janvārī, tādēļ pagaidām par to klusēšu. Taču pašam ir pārliecība, ka šobrīd esmu uz pareizā ceļa. Nākamnedēļ plānoju atsākt vācu valodas kursus, vairs nav atlicis daudz laika lai bez maksas uzlabotu savus „skillus”.
Prieks, ka esi notestējis savus spēkus pusmaratonā. Kā jau pats minēji nepareiza spēku sadalīšana noteikti bija iemesls gala rezultātam. Ja pirmie 5.km būtu nevis dzīšanās garām citiem skrējējiem par katru cenu, bet būtu nedaudz piebremzējis, kaut cerētajā 3'47" tempā, tad noteikti pēc 18.km tempa kritums būtu daudz mazāks. Sākumā nedaudz pietaupoties, beigas ir ne tikai ātrākas, bet arī prieks par skrējienu ir daudz lielāks. Līdzīgi kā orientēšanās, kad kļūdas uz pēdējiem punktiem pēc ideāli veikta sākuma šķiet daudz sāpīgākas, nekā kļūdoties sākumā un beigas noskrienot ideāli.
ReplyDeleteRenār, paldies par komentāru, pilnībā piekrītu.
ReplyDelete