Jeb četras lietas, kas raksturo pēdējās nedēļas.
Sākšu ar ikdienas lielāko daļu, ar darbu. Pēc nu jau sešām dienām mēs Drēzdenē organizējam bioloģiskā piena un gaļas pārstrādes semināru ar ekskurijām pa Vācijas bioloģiskajām saimniecībām un piena & gaļas pārstrādātājiem. Sobrīd pieteikušies teju 30 dalībnieki no Krievijas, Ukrainas, Polijas un Gruzijas. Es esmu semināra organizators, bet, protams, ar lielu organizācijas bosa atbalstu. Tā nu pēdējās nedēļas ir visai saspringtas – vēl septembra sākumā mazā pieteikumu skaita dēļ īsti nebijām pārliecināti, vai pasākumu nenāksies atcelt, taču tagad darba pilnas rokas. Kopumā jādara viss, sākot ar pasākuma reklamēšanu, reģistrāciju pieņemšanu, maksājumu kontroli un vīzu ielūgumu izsūtīšanu sākumā un beidzot ar viesnīcas rezervēšanu, autobusa nomu, tulku sarunāšanu, nepieciešamā tehniskā ekipējuma īri, ēdienreižu plānošanu, pasākuma programmas izstrādi, piemērotāko fermu atrašanu un vizīšu saskaņošanu utt. utt., kopumā interesanti. Jo īpaši sarežģītu situāciju padara tas, ka komunikācija ar dalībniekiem notiek krieviski un organizatoriskie jautājumi risināmi vāciski. Līdz ar to katrs e-pasts vai dokuments man prasa vismaz 10 reizes vairāk laika nekā rakstot latviski vai angliski.
Turpināšu ar Vācijas čempionātu stafetēs, kas septembra vidū norisinājās Minhenē: gatavošanās ritēja pēc plāna, skrējieni palēnā/vidējā tempā ripoja ~4:35min/km, kas priekš manis ir ļoti labi, taču tad nedēļu pirms starta dīvainā kārtā mazliet saslimu – iemeslus vēl joprojām nesaprotu, bet piektdien atnākot mājās jutos tik ļoti noguris, ka treniņa un tusēšanās vietā aizgāju gulēt. Sestdien jutos tā, it kā tikko būtu bijis slims, taču nekādu kakla sāpju, iesnu, vēdera problēmu, paaugstinātas temperatūras vai paaugstināta pulsa – tikai pilnīgs vārgums un enerģijas deficīts. Pat pēc 2 negulētām naktīm es justos savādāk/labāk. Svētdienu pārsvarā pavadīju mājās un izjutu tādu kā pēc-slimības vārgumu. Skriet atsāku pirmdien un jutos labi, taču (kā vēlāk sapratu) laikam mazliet pāršāvu pār strīpu ar intervālu treniņiem otrdien un trešdien – tajās dienās treniņos gan jutos ļoti labi. Ceturtdiena un piektdiena sanāca pirmās tiešām stresainās dienas darbā (kopš tur strādāju), jo bija jāpaspēj daudzas lietas pirms došanās uz semināru uz nedēļu. Piektdienas vakarā pavadījām kādas piecas stundas mašīnā, lai dotos uz Minhenes pusi pašos Vācijas dienvidos. Neko vairāk par automaģistrāli un piepilsētu gan apskatīt neizdevās un uz “okotoberfestu” (kas tieši tajā nedēļas nogalē aizsākās Minhenē) arī nebijām, taču festivāla sākumu lieliski izjutām sastrēgumos iebraucot Minhenē piektdienas vēlā vakarā un izbraucot no tās svētdienas pievakarē. Pa radio ziņoja, ka stiprā lietus dēļ festivālu pirmajā nedēļas nogalē esot apmeklējuši “tikai” aptuveni miljons viesu…
Par pašu maču. Sen nebija bijis satraukums pirms starta, kā nekā pāris gadus nevienos sevišķi atbildīgos mačos nav sanācis skriet, ja nu vienīgi Jukolā. Spriedzi piedeva favorītu (vai “vienu no favorītiem”) nasta. Pirmais etaps mums pieļāva 2min kļūdu uz 3.KP un tā arī vairs nespēja atgūt zaudēto, finišējot 1.5min aiz līderiem, taču tad vēl nekas daudz nebija zaudēts. Otrais etaps (ilggadējs komandas līderis, kurš, piemēram, pērnā gada Vācijas čempionāta stafetē 3.etapā un arī garajā distancē izcīnīja sudrabu, taču šoruden veselības likstu dēļ nav īsti formā) dīvainā kārtā nokrita, krītot saplēsa karti divās daļās, pats to nepamanot un aizskrēja tālāk. Kartes fragments ar visu KP leģendām un diviem KP palika mežā. Izklausās pēc nereālas fantāzijas. So varēšu pievienot izcilākajām neveiksmēm/komēdijām no orientēšanās dzīves. Man gan šķiet, ka komandas biedrs drīzāk būs neveiksmīgi mēģinājis noplēst nost leģendas, lai nezaudētu laiku uz nemitīgu kartes locīšanu, bet ej nu sazini, kas tur īsti notika. Lai arī kā, sekoja stress, neskaitāmas kļūdas, nepārliecība par to, vai atrastais KP ir īstais utt., kā rezultātā zaudētas ~10min. Taču pēc skatītāju KP viņš arī neuzminēja, kuri tad ir īstie KP (divi viņa kartē iztrūka) un atzīmējās citos farstos. Par to gan es starta brīdī nezināju, taču motivācija tāpat bija zudusi, apzinoties, ka citas komandas jau sen kā ir distancē. Taču par ko visvairāk biju pārsteigts – tiešām centos, taču galīgi neripoja uz priekšu. Divi konkurenti distancē aizskrēja garām kā stāvošam un pēdējie kāpumi tā piebeidza, ka knapi aiztipināju līdz finišam. Lielāku kļūdu kā 10-15sec man distancē nebija. Secinu vienīgi to, ka acīmredzot patraucēja fakts, ka treniņos biju skrējis gandrīz tikai pa ceļiem, taču te bija 300m kāpums uz 7km + pārsvarā zari / krituši koki / mīksta sūna zem kājām. Tā nu cerību vietā vilšanās. Taisnības labad gan jāsaka, ka arī tad, ja visi būtu izskrējuši bez kļūdām, augstāk par 2.vietu nebūtu varējuši uzkāpt. Nākamās dienas vidējo distanci & WRE (tajā pašā kartē, kur stafete) nerimstošā lietū arī noskrēju diezgan tīri, taču ar daudzām 10-20 sec kļūdām. Pēc sajūtām likās, ka skrienu ātrāk nekā dienu iepriekš, taču spliti parādīja, ka tāpat esmu bijis lēns. Rezultātā 12.vieta starp 50 dalībniekiem, taču sešinieks bija aizsniedzams (1min 06sec līdz 6.vietai). WRE vidējās distances rezultāti šeit, stafetes rezultāti šeit un vidējās distances karte ar manu ceļu šeit (stafete notika tajā pašā apvidū). Jāpiebilst, ka svētdien visu dienu ļoti spēcīga lija un arī ceļā no sacensību centra uz mašīnām (3km) pamatīgi salijām.
Tālāk par patīkamāko, par semināru priekš Vācijā strādājošajiem Eiropas brīvprātīgajiem. Nākamajā dienā pēc Vācijas čempionāta stafetēs, t.i., pirmdien pirms divām nedēļām kopā ar savu kolēģi poļu francūzieti ar 4 vilcieniem (3 pārsēšanās) braucām uz “nekurienes vidu” – kaut kur pa vidu starp Hanoveri, Hamburgu un Berlīni, miestā ar nosaukumu Wurclow netālu no Salzwedel notika Eiropas brīvprātīgo seminārs (mid-term meeting). Protams, ka tā bija lieliska nedēļa kopā ar daudziem jauniem cilvēkiem no visdažādākajām Eiropas valstīm, interesantas sarunas un jautri vakari.
Neliela atkāpe: jāpiebilst, ka jau pirmdien no rīta jutos mazliet dīvaini un uz vakara pusi sapratu, ka esmu pamatīgi saaukstējies. Taču visvairāk mani pārsteidza tas, ka ilgstoši nespēju no tā draņķa tikt vaļā. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu nedēļu slimojis, parasti tas viss (ja arī gadās apaukstēties) pāriet daudz ātrāk, pāris dienās. Taču arī pēc 9 dienām vēl joprojām bija mazliet iesnas un nedaudz sāpošs kakls. Manu ikdienu tas daudz neiespaidoja, tikai mazliet grūtāk bija koncentrēties un nedaudz ilgāk gulēju. Nācās iztikt 10 dienas bez skriešanas (bieži domāju, ka nākamajā dienā atsākšu, taču atveseļošanās ieilga – tas varētu saistītīts ar pārāk maz miegam veltīto laiku). Taču semināra dienas pirms divām nedēļām un darba dienas pagājušajā nedēļā ritēja teju ierastajā ritmā. Sev uzdevu jautājumu – kāpēc saslimu? Neliela pēdu pasaldēšana sestdien un pamatīga izmirkšana stiprā lietū un vējā iepriekšējā dienā (svētdien Minhenē sacensību laikā) tomēr nebūtu pietiekami iemesli. Arī tas, ka darbā mazliet stress, nebūtu attaisnojums. Taču neviļus ienāca prātā pāramiņas manā ēdienkartē pēdējo mēnešu laikā: proti, gaļu ēdu reizi vai varbūt maksimums divreiz nedēļā. Pusdienlaikā biroja virtuvē tiek gatavoti tikai veģetārie ēdieni, jo pie mums strādā daudzi veģetārieši. Tiesa gan, sevišķu vēlmi pēc gaļas arī nejūtu, taču neizslēdzu, ka organismam varētu pietrūkt kādas svarīgas vielas. Pieņemu, ka iemesls varēja būt visu iepriekšminēto faktoru kombinācija.
Atpakaļ pie semināra. No organizatoru puses interesantākās apskatītās tēmas bija: 1) DDR un BDR vēsture – milzīgais žogs (+ dzeloņdrātis + elektrība + mīnas), kas tika uzcelts 1961.gadā visas robežas garumā un ļoti rūpīgi apsargāts, lai cilvēki no austrumiem nebēgtu uz rietumiem. Tā kā semināra norises vieta bija ļoti tuvu kādreizējai robežai, tad pabijām arī turpat netālu esošā muzejā. Daudz tika stāstīts arī par Vācijas apvienošanās procesu un tā sekām. 2) turpat tajā rajonā (kas ir viens no nabadzīgākajiem visā Vācijā) jau gadiem ilgi glabājas radioaktīvie atkritumi un neskatoties uz to, ka radiācija jau tā daudzreiz pārsniedz jebkādas normas, pēc pāris mēnešiem tikšot atvestas vēl 19 kastes ar izlietoto urānu. Ik reizi, kad tiek pievesta jauna “krava”, vietājie iedzīvotāji un citi aktīvisti to aiztur ar blokādēm un protestiem dienām ilgi. Un par to visu mums perfektā angļu valodā stāstīja kāda vācu sirmgalve - atomenerģijas noliedzēja, kura starp citu arī izstāstīja, kā japāņi viņai esot lielījušies par savu atomelektrostaciju drošību - zemestrīces gadījumā viņiem pat krēsli atomelektrostacijās neizkustēšoties... Pēc Japānas negadījuma (un kas nav mazsvarīgi – ļoti neilgi pirms vēlēšanām) gan Merklere attapās, ka arī Vācijā pēkšņi jāslēdz vairāki atomreaktori. Es, protams, atomreaktorus neatbalstu, taču vēl mazāk atbalstu iespējamās alternatīvas, t.i., reāli skatoties, šobrīd atomelektroenerģiju tā reāli aizstāt var vienīgi… vēl vairāk naftas, dabasgāzes un akmeņogļu… būtu pamatīgi jāiegulda atjaunojamo energoresursu izpētē, lai rastu citas efektīvas alternatīvas. 3) viens no brīvprātīgajiem ir palestīnietis, kura prezentācija un stāstījums par situāciju Izraēlas teritorijā lika aizdomāties, ka ne visur Eiropā (nemaz nerunājot par pārējo pasauli) valda miers. Jā, es tomēr atļaušos Izraēlu pieskaitīt pie Eiropas valstīm. Ļoti interesanti bija salīdzināt ar medijos dzirdamo. Ja BBC News u.c. lielie mediji vienmēr ASV un Eiropas lielvaru ietekmē visu pasniedz par labu tikai un vienīgi Izraēlai, tad palestīnieša prezentācija lika domāt, ka Izraēla ir tirāns, kas pamazām iznīcina palestīniešu tautu. Patiesībai vajadzētu būt kaut kur pa vidu.
Uzreiz pēc atveseļošanās sekoja Vācijas čempionāts garajā distancē, kur elitniekus sagaidīja distance ar 650m kāpumu. Pēc visas slimošanas pamatoti vairs neloloju nekādas ilūzijas uz daudzmaz pieklājīgu rezultātu un tā arī bija. Divos īsos skrējienos pagājušo ceturtdien un piektdien nespēju īsti iekustēties, sajūtas bija tādas, it kā gadu nebūtu skrējis - neatceros, kad vēl man augštilbus būtu rāvis krampjos un kur nu vēl tik īsos un mierīgos treniņos. Tā nu savu mērķi mierīgā garā arī izpildīju – noskrēju (vai notipināju) distanci līdz galam. Pēdējai pusstundai vairs spēka nebija palicis, un tipinot / vietām pret kalnu pasoļojot, pamanījos arī pa kādai minūtei atstāt kļūdās, jo jau “vērās ciet”. Tam gan vairs nozīmes nebija nekādas. Kopumā distanci varētu raksturot “uzliec kompasu un velc, cik vari” – turklāt pusi distances pret kalnu, kam es nebiju gatavs. Kartes šeit: H21E 1.aplis un H21E 2.aplis. Rezultāts mani nepārsteidza, jo šķiet, ka kopš Jukolas neesmu skrējis nevienu garāku treniņu par 1h30min – plānotos izjauca veselības problēmas. Rezultātā nācās vien godprātīgi atteikties no savas vietas pirmajā komandā nākamās dienas Vācijas kausa stafetē, kas notika tajā pašā apvidū. Tomēr paspēju atjaunoties un nākamajā dienā savu 5km distanci noskriet jau pieklājīgāk. Tiesa gan, mūsu komandas pirmais etaps izpelnījās diskvalifikāciju, jo atzīmējās citā farstā un distances beigās vēl pamanījās izlaist vienu kontrolpunktu!! (2x DSQ - kaut ko tādu nevaru atcerēties :D). Otrais etaps to vēl nezināja, taču mums pārējiem trīs etapiem motivācijas, protams, vairs īsti nebija. "Ļaunais" prieciņš vismaz par to, ka pirmās komandas čalim “ieliku” divas minūtes. Savu ceturto etapu pabeidzu kā otrais, un tikai pēdējā etapā mūs apsteidza pirmā komanda. Finišējām kā ceturtie starp 86 komandām. Abu dienu rezultāti atrodami šeit. Tā nu divās nedēļās divas stafetes un divreiz DSQ.
Gribētos piebilst, ka Bad Harzburg ir ļoti skaista un tūristiem populāra pilsētiņa. Nākamgad tur notiks pasaules veterānu čempionāts. Es ceru, ka viņi spēs atrast arī kādu līdzenāku apvidu (pretējā gadījumā man būs žēl nabaga veterānus), kaut gan arī šis tika raksturots daļēji kā "reasonably flat" (citēju no organizatoru mājas lapas): “The area is reasonably flat for the shorter courses, longer courses cross a deep valley”. Pēc šī apraksta nospriedu, ka kalnu treniņi gatavošanās procesā nav sevišķi nepieciešami :D
Pie pozitīvajām lietām varētu minēt manu vācu valodas prasmju pakāpenisku izaugsmi. Nu jau angliski runāju arvien mazāk un mazāk. Par to paldies galvenokārt darba kolēģiem, orientieristiem un mājas biedriem.
Vienu brīdi sāku noslēgties uz to, ka izslēgšu Drēzdenes pusmaratonu no saviem plāniem, taču tā kā svētdien stafetē un arī aizvakar treniņā skrējās arvien labāk un labāk, tad tomēr pieteicos. Divarpus nedēļas atlikušas. Apzinos, ka laika kaut cik normāli sagatavoties tāpat nebūs mūsu organizētā bio- piena un –gaļas pārstrādes semināra dēļ, taču kad tad vēl man tā laika būs vairāk, ja ne tagad?
Un jā, vakar Vācijā bija brīvdiena par godu Rietum- un Austrumvācijas apvienošanās dienai. Tā nu padaudz laika pavadīju, lasot rakstus par politiku dažādos Latvijas internet medijos. Jāatzīst, ka esmu pamatīgi vīlies vairākās partijās. Taču vēl jo vairāk – vairākiem lēmumiem un ierosinājumiem nespēju saskatīt absolūti nekādu loģisku pamatojumu… man šķiet, ka ne viena vien partija jau ir likusi lielai daļai savu vēlētāju pārdomāt vai pat nožēlot savu izvēli. Te nu bija cīņa pret oligarhiem un par tiesiskumu…
Beigās viena laba ziņa – pilsētā atgriežas student un Erasmus ballītes drīz atkal atsāksies :) Citādāk pēdējais pusotrs mēnesis bijis tāds paklusāks.
Pagaidām čau ;)
Sākšu ar ikdienas lielāko daļu, ar darbu. Pēc nu jau sešām dienām mēs Drēzdenē organizējam bioloģiskā piena un gaļas pārstrādes semināru ar ekskurijām pa Vācijas bioloģiskajām saimniecībām un piena & gaļas pārstrādātājiem. Sobrīd pieteikušies teju 30 dalībnieki no Krievijas, Ukrainas, Polijas un Gruzijas. Es esmu semināra organizators, bet, protams, ar lielu organizācijas bosa atbalstu. Tā nu pēdējās nedēļas ir visai saspringtas – vēl septembra sākumā mazā pieteikumu skaita dēļ īsti nebijām pārliecināti, vai pasākumu nenāksies atcelt, taču tagad darba pilnas rokas. Kopumā jādara viss, sākot ar pasākuma reklamēšanu, reģistrāciju pieņemšanu, maksājumu kontroli un vīzu ielūgumu izsūtīšanu sākumā un beidzot ar viesnīcas rezervēšanu, autobusa nomu, tulku sarunāšanu, nepieciešamā tehniskā ekipējuma īri, ēdienreižu plānošanu, pasākuma programmas izstrādi, piemērotāko fermu atrašanu un vizīšu saskaņošanu utt. utt., kopumā interesanti. Jo īpaši sarežģītu situāciju padara tas, ka komunikācija ar dalībniekiem notiek krieviski un organizatoriskie jautājumi risināmi vāciski. Līdz ar to katrs e-pasts vai dokuments man prasa vismaz 10 reizes vairāk laika nekā rakstot latviski vai angliski.
Turpināšu ar Vācijas čempionātu stafetēs, kas septembra vidū norisinājās Minhenē: gatavošanās ritēja pēc plāna, skrējieni palēnā/vidējā tempā ripoja ~4:35min/km, kas priekš manis ir ļoti labi, taču tad nedēļu pirms starta dīvainā kārtā mazliet saslimu – iemeslus vēl joprojām nesaprotu, bet piektdien atnākot mājās jutos tik ļoti noguris, ka treniņa un tusēšanās vietā aizgāju gulēt. Sestdien jutos tā, it kā tikko būtu bijis slims, taču nekādu kakla sāpju, iesnu, vēdera problēmu, paaugstinātas temperatūras vai paaugstināta pulsa – tikai pilnīgs vārgums un enerģijas deficīts. Pat pēc 2 negulētām naktīm es justos savādāk/labāk. Svētdienu pārsvarā pavadīju mājās un izjutu tādu kā pēc-slimības vārgumu. Skriet atsāku pirmdien un jutos labi, taču (kā vēlāk sapratu) laikam mazliet pāršāvu pār strīpu ar intervālu treniņiem otrdien un trešdien – tajās dienās treniņos gan jutos ļoti labi. Ceturtdiena un piektdiena sanāca pirmās tiešām stresainās dienas darbā (kopš tur strādāju), jo bija jāpaspēj daudzas lietas pirms došanās uz semināru uz nedēļu. Piektdienas vakarā pavadījām kādas piecas stundas mašīnā, lai dotos uz Minhenes pusi pašos Vācijas dienvidos. Neko vairāk par automaģistrāli un piepilsētu gan apskatīt neizdevās un uz “okotoberfestu” (kas tieši tajā nedēļas nogalē aizsākās Minhenē) arī nebijām, taču festivāla sākumu lieliski izjutām sastrēgumos iebraucot Minhenē piektdienas vēlā vakarā un izbraucot no tās svētdienas pievakarē. Pa radio ziņoja, ka stiprā lietus dēļ festivālu pirmajā nedēļas nogalē esot apmeklējuši “tikai” aptuveni miljons viesu…
Par pašu maču. Sen nebija bijis satraukums pirms starta, kā nekā pāris gadus nevienos sevišķi atbildīgos mačos nav sanācis skriet, ja nu vienīgi Jukolā. Spriedzi piedeva favorītu (vai “vienu no favorītiem”) nasta. Pirmais etaps mums pieļāva 2min kļūdu uz 3.KP un tā arī vairs nespēja atgūt zaudēto, finišējot 1.5min aiz līderiem, taču tad vēl nekas daudz nebija zaudēts. Otrais etaps (ilggadējs komandas līderis, kurš, piemēram, pērnā gada Vācijas čempionāta stafetē 3.etapā un arī garajā distancē izcīnīja sudrabu, taču šoruden veselības likstu dēļ nav īsti formā) dīvainā kārtā nokrita, krītot saplēsa karti divās daļās, pats to nepamanot un aizskrēja tālāk. Kartes fragments ar visu KP leģendām un diviem KP palika mežā. Izklausās pēc nereālas fantāzijas. So varēšu pievienot izcilākajām neveiksmēm/komēdijām no orientēšanās dzīves. Man gan šķiet, ka komandas biedrs drīzāk būs neveiksmīgi mēģinājis noplēst nost leģendas, lai nezaudētu laiku uz nemitīgu kartes locīšanu, bet ej nu sazini, kas tur īsti notika. Lai arī kā, sekoja stress, neskaitāmas kļūdas, nepārliecība par to, vai atrastais KP ir īstais utt., kā rezultātā zaudētas ~10min. Taču pēc skatītāju KP viņš arī neuzminēja, kuri tad ir īstie KP (divi viņa kartē iztrūka) un atzīmējās citos farstos. Par to gan es starta brīdī nezināju, taču motivācija tāpat bija zudusi, apzinoties, ka citas komandas jau sen kā ir distancē. Taču par ko visvairāk biju pārsteigts – tiešām centos, taču galīgi neripoja uz priekšu. Divi konkurenti distancē aizskrēja garām kā stāvošam un pēdējie kāpumi tā piebeidza, ka knapi aiztipināju līdz finišam. Lielāku kļūdu kā 10-15sec man distancē nebija. Secinu vienīgi to, ka acīmredzot patraucēja fakts, ka treniņos biju skrējis gandrīz tikai pa ceļiem, taču te bija 300m kāpums uz 7km + pārsvarā zari / krituši koki / mīksta sūna zem kājām. Tā nu cerību vietā vilšanās. Taisnības labad gan jāsaka, ka arī tad, ja visi būtu izskrējuši bez kļūdām, augstāk par 2.vietu nebūtu varējuši uzkāpt. Nākamās dienas vidējo distanci & WRE (tajā pašā kartē, kur stafete) nerimstošā lietū arī noskrēju diezgan tīri, taču ar daudzām 10-20 sec kļūdām. Pēc sajūtām likās, ka skrienu ātrāk nekā dienu iepriekš, taču spliti parādīja, ka tāpat esmu bijis lēns. Rezultātā 12.vieta starp 50 dalībniekiem, taču sešinieks bija aizsniedzams (1min 06sec līdz 6.vietai). WRE vidējās distances rezultāti šeit, stafetes rezultāti šeit un vidējās distances karte ar manu ceļu šeit (stafete notika tajā pašā apvidū). Jāpiebilst, ka svētdien visu dienu ļoti spēcīga lija un arī ceļā no sacensību centra uz mašīnām (3km) pamatīgi salijām.
Tālāk par patīkamāko, par semināru priekš Vācijā strādājošajiem Eiropas brīvprātīgajiem. Nākamajā dienā pēc Vācijas čempionāta stafetēs, t.i., pirmdien pirms divām nedēļām kopā ar savu kolēģi poļu francūzieti ar 4 vilcieniem (3 pārsēšanās) braucām uz “nekurienes vidu” – kaut kur pa vidu starp Hanoveri, Hamburgu un Berlīni, miestā ar nosaukumu Wurclow netālu no Salzwedel notika Eiropas brīvprātīgo seminārs (mid-term meeting). Protams, ka tā bija lieliska nedēļa kopā ar daudziem jauniem cilvēkiem no visdažādākajām Eiropas valstīm, interesantas sarunas un jautri vakari.
Neliela atkāpe: jāpiebilst, ka jau pirmdien no rīta jutos mazliet dīvaini un uz vakara pusi sapratu, ka esmu pamatīgi saaukstējies. Taču visvairāk mani pārsteidza tas, ka ilgstoši nespēju no tā draņķa tikt vaļā. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu nedēļu slimojis, parasti tas viss (ja arī gadās apaukstēties) pāriet daudz ātrāk, pāris dienās. Taču arī pēc 9 dienām vēl joprojām bija mazliet iesnas un nedaudz sāpošs kakls. Manu ikdienu tas daudz neiespaidoja, tikai mazliet grūtāk bija koncentrēties un nedaudz ilgāk gulēju. Nācās iztikt 10 dienas bez skriešanas (bieži domāju, ka nākamajā dienā atsākšu, taču atveseļošanās ieilga – tas varētu saistītīts ar pārāk maz miegam veltīto laiku). Taču semināra dienas pirms divām nedēļām un darba dienas pagājušajā nedēļā ritēja teju ierastajā ritmā. Sev uzdevu jautājumu – kāpēc saslimu? Neliela pēdu pasaldēšana sestdien un pamatīga izmirkšana stiprā lietū un vējā iepriekšējā dienā (svētdien Minhenē sacensību laikā) tomēr nebūtu pietiekami iemesli. Arī tas, ka darbā mazliet stress, nebūtu attaisnojums. Taču neviļus ienāca prātā pāramiņas manā ēdienkartē pēdējo mēnešu laikā: proti, gaļu ēdu reizi vai varbūt maksimums divreiz nedēļā. Pusdienlaikā biroja virtuvē tiek gatavoti tikai veģetārie ēdieni, jo pie mums strādā daudzi veģetārieši. Tiesa gan, sevišķu vēlmi pēc gaļas arī nejūtu, taču neizslēdzu, ka organismam varētu pietrūkt kādas svarīgas vielas. Pieņemu, ka iemesls varēja būt visu iepriekšminēto faktoru kombinācija.
Atpakaļ pie semināra. No organizatoru puses interesantākās apskatītās tēmas bija: 1) DDR un BDR vēsture – milzīgais žogs (+ dzeloņdrātis + elektrība + mīnas), kas tika uzcelts 1961.gadā visas robežas garumā un ļoti rūpīgi apsargāts, lai cilvēki no austrumiem nebēgtu uz rietumiem. Tā kā semināra norises vieta bija ļoti tuvu kādreizējai robežai, tad pabijām arī turpat netālu esošā muzejā. Daudz tika stāstīts arī par Vācijas apvienošanās procesu un tā sekām. 2) turpat tajā rajonā (kas ir viens no nabadzīgākajiem visā Vācijā) jau gadiem ilgi glabājas radioaktīvie atkritumi un neskatoties uz to, ka radiācija jau tā daudzreiz pārsniedz jebkādas normas, pēc pāris mēnešiem tikšot atvestas vēl 19 kastes ar izlietoto urānu. Ik reizi, kad tiek pievesta jauna “krava”, vietājie iedzīvotāji un citi aktīvisti to aiztur ar blokādēm un protestiem dienām ilgi. Un par to visu mums perfektā angļu valodā stāstīja kāda vācu sirmgalve - atomenerģijas noliedzēja, kura starp citu arī izstāstīja, kā japāņi viņai esot lielījušies par savu atomelektrostaciju drošību - zemestrīces gadījumā viņiem pat krēsli atomelektrostacijās neizkustēšoties... Pēc Japānas negadījuma (un kas nav mazsvarīgi – ļoti neilgi pirms vēlēšanām) gan Merklere attapās, ka arī Vācijā pēkšņi jāslēdz vairāki atomreaktori. Es, protams, atomreaktorus neatbalstu, taču vēl mazāk atbalstu iespējamās alternatīvas, t.i., reāli skatoties, šobrīd atomelektroenerģiju tā reāli aizstāt var vienīgi… vēl vairāk naftas, dabasgāzes un akmeņogļu… būtu pamatīgi jāiegulda atjaunojamo energoresursu izpētē, lai rastu citas efektīvas alternatīvas. 3) viens no brīvprātīgajiem ir palestīnietis, kura prezentācija un stāstījums par situāciju Izraēlas teritorijā lika aizdomāties, ka ne visur Eiropā (nemaz nerunājot par pārējo pasauli) valda miers. Jā, es tomēr atļaušos Izraēlu pieskaitīt pie Eiropas valstīm. Ļoti interesanti bija salīdzināt ar medijos dzirdamo. Ja BBC News u.c. lielie mediji vienmēr ASV un Eiropas lielvaru ietekmē visu pasniedz par labu tikai un vienīgi Izraēlai, tad palestīnieša prezentācija lika domāt, ka Izraēla ir tirāns, kas pamazām iznīcina palestīniešu tautu. Patiesībai vajadzētu būt kaut kur pa vidu.
Uzreiz pēc atveseļošanās sekoja Vācijas čempionāts garajā distancē, kur elitniekus sagaidīja distance ar 650m kāpumu. Pēc visas slimošanas pamatoti vairs neloloju nekādas ilūzijas uz daudzmaz pieklājīgu rezultātu un tā arī bija. Divos īsos skrējienos pagājušo ceturtdien un piektdien nespēju īsti iekustēties, sajūtas bija tādas, it kā gadu nebūtu skrējis - neatceros, kad vēl man augštilbus būtu rāvis krampjos un kur nu vēl tik īsos un mierīgos treniņos. Tā nu savu mērķi mierīgā garā arī izpildīju – noskrēju (vai notipināju) distanci līdz galam. Pēdējai pusstundai vairs spēka nebija palicis, un tipinot / vietām pret kalnu pasoļojot, pamanījos arī pa kādai minūtei atstāt kļūdās, jo jau “vērās ciet”. Tam gan vairs nozīmes nebija nekādas. Kopumā distanci varētu raksturot “uzliec kompasu un velc, cik vari” – turklāt pusi distances pret kalnu, kam es nebiju gatavs. Kartes šeit: H21E 1.aplis un H21E 2.aplis. Rezultāts mani nepārsteidza, jo šķiet, ka kopš Jukolas neesmu skrējis nevienu garāku treniņu par 1h30min – plānotos izjauca veselības problēmas. Rezultātā nācās vien godprātīgi atteikties no savas vietas pirmajā komandā nākamās dienas Vācijas kausa stafetē, kas notika tajā pašā apvidū. Tomēr paspēju atjaunoties un nākamajā dienā savu 5km distanci noskriet jau pieklājīgāk. Tiesa gan, mūsu komandas pirmais etaps izpelnījās diskvalifikāciju, jo atzīmējās citā farstā un distances beigās vēl pamanījās izlaist vienu kontrolpunktu!! (2x DSQ - kaut ko tādu nevaru atcerēties :D). Otrais etaps to vēl nezināja, taču mums pārējiem trīs etapiem motivācijas, protams, vairs īsti nebija. "Ļaunais" prieciņš vismaz par to, ka pirmās komandas čalim “ieliku” divas minūtes. Savu ceturto etapu pabeidzu kā otrais, un tikai pēdējā etapā mūs apsteidza pirmā komanda. Finišējām kā ceturtie starp 86 komandām. Abu dienu rezultāti atrodami šeit. Tā nu divās nedēļās divas stafetes un divreiz DSQ.
Gribētos piebilst, ka Bad Harzburg ir ļoti skaista un tūristiem populāra pilsētiņa. Nākamgad tur notiks pasaules veterānu čempionāts. Es ceru, ka viņi spēs atrast arī kādu līdzenāku apvidu (pretējā gadījumā man būs žēl nabaga veterānus), kaut gan arī šis tika raksturots daļēji kā "reasonably flat" (citēju no organizatoru mājas lapas): “The area is reasonably flat for the shorter courses, longer courses cross a deep valley”. Pēc šī apraksta nospriedu, ka kalnu treniņi gatavošanās procesā nav sevišķi nepieciešami :D
Pie pozitīvajām lietām varētu minēt manu vācu valodas prasmju pakāpenisku izaugsmi. Nu jau angliski runāju arvien mazāk un mazāk. Par to paldies galvenokārt darba kolēģiem, orientieristiem un mājas biedriem.
Vienu brīdi sāku noslēgties uz to, ka izslēgšu Drēzdenes pusmaratonu no saviem plāniem, taču tā kā svētdien stafetē un arī aizvakar treniņā skrējās arvien labāk un labāk, tad tomēr pieteicos. Divarpus nedēļas atlikušas. Apzinos, ka laika kaut cik normāli sagatavoties tāpat nebūs mūsu organizētā bio- piena un –gaļas pārstrādes semināra dēļ, taču kad tad vēl man tā laika būs vairāk, ja ne tagad?
Un jā, vakar Vācijā bija brīvdiena par godu Rietum- un Austrumvācijas apvienošanās dienai. Tā nu padaudz laika pavadīju, lasot rakstus par politiku dažādos Latvijas internet medijos. Jāatzīst, ka esmu pamatīgi vīlies vairākās partijās. Taču vēl jo vairāk – vairākiem lēmumiem un ierosinājumiem nespēju saskatīt absolūti nekādu loģisku pamatojumu… man šķiet, ka ne viena vien partija jau ir likusi lielai daļai savu vēlētāju pārdomāt vai pat nožēlot savu izvēli. Te nu bija cīņa pret oligarhiem un par tiesiskumu…
Beigās viena laba ziņa – pilsētā atgriežas student un Erasmus ballītes drīz atkal atsāksies :) Citādāk pēdējais pusotrs mēnesis bijis tāds paklusāks.
Pagaidām čau ;)
Prieks par tavu vācu valodu! Tiešām malacis!!! Jau maijā tā bija labā līmenī...
ReplyDeleteRaksts gan ļoti garš. Man prasītos pēc kaut kādas struktūras vai vismaz kādiem boldā izceltiem atslēgas vārdiem. Tas tā, priekšdienām. :)
Lai veicas! ;)