Rīgā, protams, gāja lieliski un par to gari nerakstīšu, domāju, ka lielu daļu no lasītājiem satiku arī personīgi. Interesants bija ceļš no Rīgas uz Drēzdeni pirms divarpus nedēļām: braucām ar auto kopā ar vecākiem un...
…10km pirms Paņevežiem auto pārtrūka zobsiksna, kaut gan tā relatīvi nesen tika mainīta - acīmredzot brāķis uzlikts... Svētdiena un arī nākamā diena - pirmdiena Lietuvā bija brīvdienas, visi autoservisi slēgti, vairums automehāniķu ārpus pilsētas un pārsvarā visi veikali un noliktavas (kur nopirkt zobsiksnu) slēgti. Līdz ar to viegli nenācās atrast kādu, kas varētu dabūt (!) zobsiksnu un tad to nomainīt. Mazliet pēc 23:00 vienam labvēlim tas beidzot izdevās, kad ar piekto (!) piegājienu viņš beidzot atbrauca ar īstā garuma siksnu... ieteikums - ja kādam gadās līdzigi, NEMEST ārā veco saplīsušo zobsiksnu, ja vien tā vēl kaut mazliet turās kopā un veido noslēgtu apli, jo ir ļoti svarīgi zināt īsto garumu un siksnu garumi mēdz būt visdažādākie: +/- daži milimetri vai centimetrs un jau vairs neder. Tā nu astoņas stundas nonīkām Paņevežos un tā rezultātā vairs nepalika daudz laika pa nakti gulēt, vien kādas trīs stundas pasnaudām teltī lauka malā. No Varšavas izvēlējāmies taisnāko ceļu caur Vroclavu, taču jāsaka, ka braukt ar nelielu līkumu pa Berlīnes automaģistrāli (ko GPS arī ieteica kā ātrāko ceļu) būtu bijis stundu vai pat divas ātrāk. Mūs nobremzēja garš posms ar ceļu remontiem un neskaitāmās apdzīvotās vietas, kurām vienai pēc otras cauri vijās Vroclavas ceļš. Kļuva skaidrāks, kur tie Polijas 38 miljoni dzīvo, jo nemaz tik ļoti daudz lielpilsētu Polijā nav. Pa ceļam toties piestājām Vroclavas centrā un apskatījām Vecpilsētu, kas izrādījās negaidīti skaista. Tad vēl slēgta automaģistrāle Vācijā un Drēzdenē nonācām vien vēlā pirmdienas vakarā.
Pāris nedēļas laiks bija ļoti karsts, ap +30 grādiem, bet nu jau ir kļuvis vēsāks. Vispār Drēzdene šobrīd tāda tukšāka, studenti pārsvarā ārpus pilsētas. Vācijā pārtraukums starp studiju semestriem studentiem ir no jūlija beigām / augusta sākuma līdz oktobra sākumam, ļoti neierasti. Liela daļa no maniem paziņām (varētu gandrīz vai teikt – draugiem) nu ir aizbraukuši kur nu kurais – Erasmus studenti atpakaļ mājās un vēl pāris tuvāki cilvēki ir prom no Drēzdenes uz ilgu laiku. Līdz ar to daudz laika veltu valodas apguvei un arī… treniņiem. Tiešām nebiju domājis, ka kādreiz vēl puslīdz nopietni gatavošos kādām sacensībām, taču jāatzīst vien ir – acīmredzot nespēju dzīvot bez sporta. No augusta otrās nedēļas skrienu pa kādām 4-5 reizēm nedēļā. Lēnie treniņi diezgan brīvi ripo pa 4:50 – 4:55 min/km, kas priekš manis ir diezgan pieklājīgi, it sevišķi ņemot vērā to, ka manā standarta 14.8km aplī ir arī vairāku simtu metru kāpums. Pēdējās 6 dienas bijušas pasmagas, kopā 6 treniņi, 4 no tiem vai nu mači, vai intervāli. Sodien skrēju vienus no grūtākajiem intervāliem šogad + vēl pa kalniem. Pēc divarpus nedēļām Vācijas čempionāts stafetēs pašos Vācijas dienvidos netālu no Minhenes un man šobrīd ieplānots 3.etaps 1.komandā. Pagājušajā nedēļas nogalē uzvarēju kluba iekšējās atlases sacensības. Pērn pirmā komanda finišēja otrie, taču pērnā gada pārliecinošie uzvarētāji šogad būšot novājinātā sastāvā. Tā kā gatavojos. Divas nedēļas vēlāk Vācijas čempionāts garajā distancē un vēl 3 nedēļas vēlāk plānoju noskriet Drēzdenes pusmaratonu. Tad gan pietiks. Jāpiebilst, ka kluba biedri dod arī milzīgu ieguldījumu manu vācu valodas zināšanu uzlabošanā, tā kā ir arī kāds praktisks labums.
Citādāk arvien vairāk sāku domāt par to, ko darīšu sākot ar janvāra beigām un daži ideju iedīgļi pamazām sāk attīstīties.
Nedēļas nogalē būšu Kaselē (pilsēta Vācijas vidienē), lai satiktu citus brīvprātīgos. Pagaidām čau!
No comments:
Post a Comment