Šoreiz par orientēšanos Saksijā un par treniņiem

Nu jau būs pagājis teju pusotrs mēnesis, kopš esmu atsācis tādā laba amatiera līmenī pa 4-6 reizēm nedēļā trenēties. Nespēju es bez sporta iztikt, tas jau ir pārvērties par dzīvesveidu, savējie sapratīs :) Patīkami atgriezties pie sava hobija.

Kopumā orientēšanās Saksijā ir tehniski diezgan vienkārša, Latvijā ir sarežģītāk. Taču šeit leģendu lapiņās parādās arī kopējais kāpums un tam arī ir iemesls. Nav tik līdzens kā Latvijā un ir daudz garu kāpumu. Sobrīd visvairāk ātrumā zaudēju tieši garos posmos pret kalnu. Ne velti vidējais ātrums uzvarētājiem parasti ir ap 6-7min/km, apvidus tiešām pasmags. Kopumā gan arī līmenis Vācijā ir zemāks nekā Latvijā, vienīgi izlases dalībnieki esot diezgan spēcīgi „uz kāju”. Ar spēcīgākajiem gan pagaidām vēl meža takās neesmu saticies. Ar karti šogad esmu skrējis nu jau vairāk kā 12 reizes.

Vakar Robert Krüger man mazliet vairāk pastāstīja par atlases sistēmu izlases dalībniekiem un tā man šķita ļoti interesanta. Vispirms jau, lai vispār varētu pretendēt uz izlasi, ir jāskrien 5km zem 16:30 (vai arī 16:00?? – īsti neatceros). Tas it kā nebūtu nekas neizpildāms, taču ļoti labi atsijā „tūristus” un uz WOC braukt gribētājiem liek piestrādāt pie ātruma uzlabošanas. Pēc tam kādas 6-7 nedēļas pirms WOC Francijā notikšot atlases sacensības kopā ar Šveices un Čehijas sportistiem, kas principā distanču skaita, garuma, secības un apvidus ziņā būs aptuvena WOC imitācija. Tad pēc neilgas atpūtas sekos pamatīgs darbs pie ātruma un tehnikas, tad divu nedēļu „chill” un tad jau WOC. Pērn gan dalībnieki esot tikuši noteikti pēc vietējo sacensību rezultātiem bez kādām specifiskām atlasēm, jo gribētāju nemaz neesot bijis tik daudz un tāpat esot bijis daudzmaz skaidri redzams, kuri tad ir spēcīgākie.

Uznāca vēlme nedaudz atskatīties atpakaļ. Tātad nepilnu pusotru gadu netrenējos gandrīz nemaz un 2010.gadā manas vienīgās orientēšanās sacensības bija Jukola. Pēc atgriešanās mājās no Londonas atsāku ar slēpošanu + mazliet futbolu un no decembra vidus kādas 5 nedēļas trenējos gandrīz katru dienu, taču tad uzreiz pēc ierašanās Drēsdenē sekoja teju mēnesis ar 1-3 treniņiem nedēļā, līdz pakāpeniski sāku vairāk iesaistīties vietējā orientēšanās kluba aktivitātēs un līdz ar to skriet regulārāk.

Protams, šīs garās pauzes laikā esmu arī nopietnāk ieskatījies pagātnē un paanalizējis savas galvenās kļūdas treniņprocesā, kas tika pieļautas aktīvo sporta gaitu laikā. Varbūt kaut kas no tā noder kādam no jaunajiem censoņiem:

1) nedomāju īsti par kvalitāti, bet gan vairāk par kvantitāti (tas attiecas uz daudzām jomām, bet jo sevišķi uz skriešanas treniņu apjomu un kvalitāti). Man trūka kāds profesionāls padoms no malas, kā arī pašam nebija īsti ne laika, ne milzīgas vēlmes sevišķi iedziļināties detaļās, no kurām daļa minētas arī zemāk;

2) agrāk maz domāju par to, cik daudz, kad un ko ēdu. Tagad ēdu aptuveni divreiz mazāk nekā agrāk, esmu gandrīz pilnībā atteicies no saldumiem un tamlīdzīgiem draņķiem un vēlu vakarā gandrīz nekad neēdu vai arī ēdu tikai minimāli. Svaru man šeit mājās nav, taču šķiet, ka svars iet lejā – protams, nekad neesmu staigājis ar alus vēderu, tomēr pāris liekus kilogramus, tostarp pa kādai nelielai krunkai uz vēdera Londonā biju uzaudzējis. Taču treniņos patērēto laiku un izlietos sviedrus tikpat labi var aizstāt ar atbrīvošanos no dažiem liekiem kilogramiem (tajā pašā laikā skrienot mazāk) un rezultātiem mačos vajadzētu būt aptuveni tādiem pašiem.

3) pārāk maz meklēju atrisinājumus savām muguras un (ar to saistītajām) lokanības problēmām, kas sākās līdz ar ienākšanu elites grupā 2007.gada pavasarī. Par maz piedomāju par soļa stiepšanu (arī saistās ar iepriekšminēto lokanības sakarā) – ar labi izstieptu soli, loģiski domājot, ar vienādu enerģijas patēriņu vajadzētu ripot uz priekšu ātrāk... šobrīd gandrīz vienmēr, kamēr, piemēram, sēžu pie datora, esmu ieņēmis kādu lokanību veicinošu pozu. Tas nav tikai skriešanas dēļ, laiks arī vienreiz iztaisnot savu muguru un līdz ar to arī stāju. Mazliet pastrādājot uz presi un specifisku stiepšanos, maču laikā solis tagad ir daudzmaz okey un arī mugura jūtas labi.

4) Nelietderīga spēku izsmelšana. Tiecoties pēc iespējami labāka rezultāta katrā mačā (distancē), skrēju ar maksimālu (vai tuvu tai) atdevi gandrīz katrās sacensībās, tātad nereti katru sestdienu un svētdienu. Loģiski, ka tādā veidā „izsmēlu” sevi. Ziemā ieguldīto darbu pavasarī parasti varēja just labi, taču līdz galvenajiem mačiem, kas parasti bija jūnija beigās / jūlija sākumā, biju paspējis sevi izspiest kā citronu un nekas prātīgs tur tādējādi nesanāca. Starp iknedēļas sestdienu un svētdienu mačiem pa nedēļu nekāda prātīgā trenēšanās arī nesanāca, pirmdienas un piektdienas, nereti arī otrdienas parasti bija „vieglās” dienas un pa pārējām divām-trim nekādi sevišķi vērtīgie treniņi parasti nesanāca, līdz ar to aprīlī un maijā tā vietā, lai sagatavotu sevi galvenajiem startiem, tieši izsmēlu savas rezerves. Pēc galvenā sezonas starta, kurā vienmēr jutos kā kāmītis, jutos tik noguris un iztukšots, ka vienmēr sekoja vairāku nedēļu atpūta un tad ātruma un kalnu treniņi vasarā, kas parasti noveda pie labākās formas sasniegšanas rudenī. Seit Drēzdenē no kādām 8-9 sacensībām / treniņmačiem esmu skrējis ar pilnu atdevi divas vai varbūt trīs, ja ieskaita šodienu (svētdienu), kur it kā sevišķi nespiedu gāzi grīdā, tomēr „garās” distances beigās arī spēki bija tuvu beigām. Pārējās skrēju treniņa režīmā, dažreiz diezgan ātri, taču ne uz visu banku.

5) Pārtrenēšanās. Tā pilnīgi droši pilnībā izčakarēja manu 2008.gada pavasara/vasaras sezonu un, iespējams, pabojāja arī svarīgākos vasaras startus citās sezonās. Tā, piemēram, pirms un pēc Tenerifes treniņnometnes saraujot mācībās un darbā, par maz atpūšoties un par daudz trenējoties, neilgi pēc Tenerifes nonācu bedrē, taču turpināju trenēties. Tas noveda līdz saslimšanai, taču līdz galam neizveseļojies maucu atkal, jo bija taču atlases mači. Pēc tam jau bija par vēlu un sekoja gara atpūta, Eiropas čempionātā Ventspilī cerētās dalības vietā testēju distances un intervēju sportistus pēc finiša. Domāju, ka šo kļūdu pieļauj daudzi jaunie sportisti – viņi nemāk sevi piebremzēt, kad tas patiešām ir nepieciešams. Galu galā nevis pēc pašiem treniņiem, bet gan pēc atjaunošanās no tiem mēs kļūstam spēcīgāki.

Šobrīd mērķis ir uzturēt sevi formā ar pēc iespējas mazāku piepūli un laika ieguldījumu. Ja pieskaita ikdienas pārvietošanos ar velo, tad sporta man šobrīd ir pietiekami, lai pakāpeniski atgūtu formu. Domāju, ka šobrīd ātruma ziņā esmu diezgan tuvu tam līmenim, kādā vidēji biju 2007., 2008. un 2009.gada sezonās, kad vēl Latvijas sacensībās mocījos pa elites grupu. 2006.gada rudens formu gan nez vai kādreiz vairs būs motivācija un laiks sasniegt. Tātad kaut kāds ātrums ir, taču pie izturības gan vēl jāpiestrādā, šodien spēks sāka neizbēgami zust pēc stundas skriešanas, pirms nepilna mēneša – pēc 45 minūtēm. Tiem pašiem čaļiem, kuriem pirms nepilna mēneša ātrumā zaudēju 20-40sec/km, šo sestdien (vakar) jau vairs nezaudēju praktiski neko. Jau minēju, ka esmu noteicis arī kādu sezonas mērķi, uz ko tiekties, un tas ir labākās formas sasniegšana uz Jukolu. Vēl maijā sākumā ir Vācijas čempionāts sprinta distancē un tā paša mēneša beigās arī vidējā distancē, mani, protams, vairāk interesē tā otrā. Pirmā īstā savu spēku pārbaude man būs Lieldienās, kad došos uz Prague Easter Čehijā. Vasarā būtu interesanti aizbraukt arī uz kādām daudzdienām. Uz kurieni Ozons šovasar plāno doties?
Ļoti dīvaini man šķita tas, ka šonedēļ vienu vakaru pirms gulētiešanas konstatēju pulsu 37 un nākamajā rītā 41, tik zemu nudien neatceros nekad iepriekš. Citus vakarus bija arī 42 un 46. Tajā brīdī gan arī jutos diezgan spēcīgs, tā, piemēram, šīsnedēļas trešdienas sprinta treniņā jutos daudz svaigāks nekā šodien, taču četri pēc kārtas vakari bāros/klubos, tam pa vidu piektdienas vakara aktīvais basketbols un divi starti sestdien darīja savu. Būs tagad mazliet jāatpūšas.

Protams, neskatoties uz visu iepriekš minēto, sports man šobrīd ne tuvu nav prioritāte. Prioritāšu priekšgalā sāk izvirzīties vācu valodas apgūšana. Nu jau kaut kā spēju ar savu minimālo vārdu krājumu veidot vienkāršas sarunas. Pēdējās divas nedēļas paskaitīju, cik vakarus esmu pavadījis bārā. Šonedēļ sanāca četri un pagājušajā nedēļā trīs. Sarunas bāros ir gan lieliska iespēja iepazīt jaunus cilvēkus, gan interesanti pavadīts laiks, gan arī valodas apgūšana. Jau kādu laiku atpakaļ pilsētā ir ieradušies jaunie Erasmus studenti, kuri te mācīsies pavasara semestri, kas Drēsdenē sāksies, ja nemaldos, rīt. Protams, Erasmus ballītes un bāru tūres tiek rīkotas vismaz trīsreiz nedēļā :) Ik pa laikam arī kāda tikšanās ar CouchSurferiem. Pēdējā laikā arī orientieristi man arvien vairāk palīdz valodas prasmju uzlabošanā. Kopumā garlaicīgi nav nekad un arī mājās esmu ļoti reti.

Jāpiebilst, ka prieks skatīties uz Ziemeļu 2dienu otrās dienas vīru elites rezultātiem, šķiet, ka konkurence šogad Latvijā būs pamatīga un arī ka daudzi jaunie ir ievērojami pielikuši!

Kā jau minēju, nākamnedēļ trešdienas rītā uz 10 dienām braukšu uz Ķelni Rietumvācijā, kur norisināsies EVS „on-arrival training”. Tā būs lieliska iespēja satikt daudzus citus brīvprātīgos un atkal labi pavadīt laiku :)