Esmu Rīgā! :)

Tad nu tā, ja kāds vēl nezina, naktī no piektdienas uz sestdienu iebraucu Rīgā.

Pēdējās nedēļas Londonā pagāja darbā, dažās interesantās ballītēs, iepērkoties, kravājot ceļasomas un visbeidzot nelielā ceļojumā uz Līdsu, Jorku un Oksfordu, kur apciemoju divus sen nesatiktus cilvēkus. Pa ceļam caur autobusa logu varēju arī uzmest aci uz Anglijas sniegotajiem laukiem. Sniegs Apvienotajā Karalistē ļoti ievērojami traucēja satiksmi. It sevišķi jau Skotijā, kur, kā dzirdēju, uz bloķētās šosejas pat sniegavīri bija tikuši sacelti. Viņi nav gatavi sniegam. Anglijā taču nesniegot - šis stereotips nu būs lauzts. Pat Gatvikas lidosta uz kādu laiku bija slēgta, nemaz nerunājot par virszemes vilcieniem. Vismaz metro darbinieki bija kārtīgi sagatavojušies un metro satiksme šogad, atšķirībā no pagājušā gada, arī sniega laikā noritēja kā ierasts. Londonā sniegs un ledus turējās vairākas dienas. Ne viens vien dienvidnieks sniegu redzēja pirmo reizi mūžā. Daudzi arī sūdzējās par aukstumu, lai gan termometra stabiņš rādīja knapi zem nulles. Gluži kā mēs sūdzētos par karstumu pie +35 vai +40.

Izbraucu uz Latviju trešdienas / ceturtdienas naktī. Braucu ar latviešu pasažieru un kravu pārvadātāju kompāniju "DiamondTS" un viennozīmīgi varu ieteikt arī citiem. Viņi brauc praktiski uz jebkuru vietu Apvienotajā Karalistē pieņemt sūtījumus vai uzņemt pasažierus. Man veicas, ka biju viens no pēdējiem, kuru adrese tika apciemota. Tiem, kas brauca no Skotijas vai Anglijas ziemeļiem, ceļā pagāja par padsmit stundām ilgāk. Skotijā ceļi esot bijuši tiešām lēni braucami. Tiku savākts no mājas durvīm. Grūti pateikt, kas īsti svēra vairāk - es vai manas trīs milzīgās somas ar mantām. Galvenokārt sniega izraisīto nelabvēlīgo braukšanas apstākļu dēļ ceļā kopumā tika pavadītas 44 stundas, pa vasaru tas prasot aptuveni 32 stundas. Kā jau biju gaidījis, ceļš pagāja ātri diezgan jautrā latviešu kompānijā. Pirmo reizi mūžā cēlos pāri ar prāmi no Anglijas uz Franciju un spēru kāju uz Beļģijas un Nīderlandes zemes. Pamatīga sniega sega bija vērojama jau pāris simtus kilometru aiz iebraukšanas Vācijā. Pa ceļam redzējām vismaz kādas 10 automašīnas grāvmalēs, pārsvarā tās bija fūres - nav viegli tādu savaldīt un nav brīnums, ka tās tik lēni brauca. Šoreiz tiešām varēja teikt - lēnāk brauksi, tālāk tiksi. Pārvietošanās ātrums pa Polijas šosejām nereti bija tikai ap 50-60 km/h. Ne vienu vien reizi autoavāriju dēļ nācās stāvēt garos sastrēgumos uz šosejām. Īsta ziema. Rīgā iebraucām ap pulksten vieniem naktī no piektdienas uz sestdienu. Tālāk jau ar taksometru no autoostas līdz mājām nokļuvu ātri. Braucot pa ielām, sajūta bija tāda, it kā te pirms pāris nedēļām jau būtu bijis. Nekas jau tik ātri nav mainījies. Vienīgi žēl, ka nokavēju futbola treniņu piektdien. Nav spēlēts jau vairāk kā gadu. Super, ka Mārtiņš atkal ir uzņēmies organizēt orientieristu futbola turnīru, paldies par to, gaidu ar nepacietību!

Pirmās divas dienas Rīgā pagāja atsvaidzinot slēpošanas iemaņas Mežaparkā un ievērtējot Vecrīgas naktsdzīvi. Esmu nolēmis sākt atgūt sportisko formu. Pēdējo trīs mēnešu laikā esmu skrējis vienu reizi, toties diezgan regulāri biju braucis ar velo. Tuvākajos plānos ir, pirmkārt, mantu kārtošana, kas, šķiet, vilksies veselu mūžību. Būs arī jāsāk vācu valodu apgūt. Noteikti gribētos kādu pokera vai katanas vakaru. Žēl, ka Kalvis nav Rīgā, tad naktsdzīve būtu vēl aizraujošāka. Vispār baigi patīkami apzināties, ka kādu laiku varēs atpūsties un ne par ko daudz neuztraukties. Prieks atgriezties :)