Atvaļinājums, Latvija, pēdējās nedēļas Londonā un gatavošanās Jukolai

Esmu paņēmis 12 dienu atvaļinājumu. Šobrīd nu jau pāris dienas esmu Rīgā.

Nav tāda sajūta, ka teju astoņus mēnešus nebūtu bijis Latvijā, nekas jau īsti nav mainījies. Satieku sen nesatiktus radus, draugus un paziņas. Vēl arī priekšā Jukola, Jāņi un gan jau vēl kur savāksimies kopā. Tā kā brālis nesen ir aizbraucis uz ASV, arī vecāmāte ir noilgojusies pēc kompānijas. Šovasar, šķiet, nebūs viņai palīgu dārza darbos vasarnīcā.

Treniņi. Kopš ilga pārtraukuma uzskrienu ar karti pa mežu. Pēdējo reizi biju skrējis ar karti 25-manna stafetēs pērnā gada oktobrī. Otrdien skrēju Magnētā Bādciemā un kļūdās atstāju teju 8 minūtes. Vakar Kāpas nakts treniņā pie Ummīša ezera jau vecās sajūtas sāka atgriezties, sajutu tik ļoti svarīgo pārliecību pār saviem spēkiem attiecībā uz tehnisko izpildījumu. Praktiski visu distanci veicu bez kļūdām, vienīgi pēdējais KP izrādījās tāds āķīgāks, kur atstāju pie 3 minūtēm. Fiziskais gan ir nedaudz švakāks nekā citus gadus, jūtu arī to, ka pa apvidu nav skriets. Tomēr zinu, ka varu skriet krietni ātrāk nekā šajos divos treniņos, kuros tomēr atstāju rezervīti. Šoreiz man Jukolā ir iedalīts 5.etaps Kāpas 1.komandā. Citus gadus allaž biju skrējis kādu no garajiem etapiem, taču šogad gatavojies startam esmu krietni mazāk nekā iepriekšējos gadus. Pēdējos divus mēnešus centos skriet 2-4 reizes nedēļā, taču ne vienmēr tas izdevās. Toties uz darbu braucu ar velo, kas nozīmē vismaz 30-35 minūtes katrā virzienā vidēji kādas 4-5 reizes nedēļā. Garākais skriešanas treniņš bija pagājušajā nedēļā otrdien, kad „Wansteads Flats Park”, kurā parasti skrienu, palielā karstumā pašā dienas vidū veicu 21km pa 1h 48min. Jāsaka, ka pēc 1h 30min un jo sevišķi pēc 1h 40min kļuva pagrūti skriet, galvenokārt organisma dehidratācijas vaina. Taču ar visu to vidējais ātrums mierīgā tempā skrienot bija 5:10min/km, kas mani iepriecināja. Ātruma treniņus gan sevišķi daudz neesmu skrējis, taču vismaz mierīgā tempā skrienot problēmu nav. Vispārējo formu velo ir palīdzējis uzlabot, nedaudz „piedzītajām” kājām palīdzēs strečings un galu galā pēdējā nedēļā tikai skrienu un ar velo nebraucu. Piektdienas vakarpusē plānoju trešo treniņu ar karti, kad paskriešu Jukolas treniņkartē, lai atsvaidzinātu atmiņā, kā ir orientēties Somijā. Solās būt tāds kārtīgs Somijas apvidus ar augstu tehnisko sarežģītību, kas mani priecē. Šajā Jukolā precīza orientēšanās būs krietni svarīgāka par ātrumu.
Jukola ir īpašs pasākums. To atmosfēru nevar salīdzināt ar citām sacensībām. Šogad vīru konkurencē jau pieteikušās vairāk kā 1 500 komandas, kas nozīmē to, ka tieši tik skrējēju 19.jūnija vakarā plkst. 25:55 ar lukturīšiem galvā mežonīgā ātrumā aiznesīsies mežā. Šī būs mana septītā Jukola pēc kārtas. Šķiet, ka satikšu arī vairākus citus Latvijā sen neredzētus vecos cīņu biedrus. Iespējams, ka tās man būs vienīgās orientēšanās sacensības šogad. Dzīvosim – redzēsim.
Pēc ilgāka pārtraukuma beidzot atkal būs iespēja sēsties pie stūres. Pēdējo 8 mēnešu laikā esmu braucis tikai vienu dienu – Anglijā ar stūri auto labajā pusē un pa ceļa kreiso pusi... tas gan bija neierasti un it sevišķi sākumā nejutos diez ko komfortabli. Pagājušo vasaru ceļu uz Tallinu un tālāk no Helsinkiem cauri visai Somijai uz Zviedrijas ziemeļiem mēroju ar savu Passat, kas veiksmīgi izturēja garo braucienu. Šoreiz gan nebūs tik tālu jābrauc, sacensību centrs ir tikai kādus 50km uz ziemeļiem no Helsinkiem. Mani gan pārsteidza, ka mūsu ekipāžai prāmis ir jau piektdien 13:00 dienā. Tas nozīmē, ka rīt jāceļas būs agri.

Mazliet par pēdējām nedēļām Londonā.

Dzīvesvieta. Kad maija beigu pusē no mūsu mājas aizvācās portugāļu pāris ar mazuli. Līdz šim vēl, šķiet, nebiju dzīvē redzējis melnādainu jaundzimušo. Viņi pārvācās uz jaunu dzīvokli un paņēma sev līdzi arī internetu. Tā nu pēdējās pāris nedēļas principā biju bez interneta mājās. Dažas reizes gan man izdevās pieslēgties pie viena no bezvadu tīkliem, kas neprasīja paroli. Mājas īpašnieks gan solīja, ka savedīšot visu kārtībā, taču ar darīšanu neaizraujas – visu laiku prasa, lai kāds no mums, mājiniekiem, paraksta līgumu ar interneta piegādātāju kompāniju, līdzīgi kā to bija izdarījis vēl nesen mūsu mājā dzīvojošais portugālis. Tā kā es personīgi šajā mājā netaisos uz ilgu palikšanu, tad nekādus līgumus uz savu vārdu nevēlos parakstīt, līdzīgi ir arī ar pārējiem. Vēl nesenā studente no Trinidadas un Tobago (viņa ieguva Msc. dažus mēnešus atpakaļ) nu ir uzņēmusies iniciatīvu un, šķiet, varētu šo jautājumu atrisināt. 

No mājas pēkšņi ir izvākušies abi pakistānieši. Vienkārši pazuda nevienam neko nesakot. Students no Bangladešas, kurš visus eksāmenus ir nokārtojis un šobrīd viņam atlicis tikai uzrakstīt maģistra darbu, vienu dienu pēkšņi aizbrauca uz Malaiziju veikt medicīniskos izmeklējumus visai ģimenei. Tā nu mūsu māja ir kļuvusi tik tukša kā vēl nekad. Bieži vien no rīta vai vakarā vispār nevienu nesatieku. Vienā no brīvajām istabām ir ievācies viens jauns tips. Dzimis Pakistānā, taču jau agrā bērnībā pārceļojis uz Angliju un strādā vienā interneta piegādātāju kompānijā. Sieva lietuviete, divi bērni, taču nesen kā pašķīrušies. Pirms tam viņam bijusi arī draudzene latviete un arī tagad viņš vēl pazīst vairākus latviešus. Zināja diezgan daudz vārdus latviski, arī krieviski un, protams, lietuviski.

Darbs. Arī darbā ir pārmaiņas. Kolektīvs jūk un brūk. Dažas nedēļas atpakaļ mūsu kolektīvu pameta itāliete, viņa aizgāja strādāt uz bāru. Kopš tā laika esmu kļuvis par „shift leader” viņas vietā. Sarkano "trainee barista" t-kreklu mūsu kafejnīcā netrūkst: itālietes vietā pieņemtā poliete darbībā izskatījās pat ļoti labi, taču pēc kādas nedēļas aizgāja no Caffe Nero, sakot, ka „too busy” – pārāk daudz cilvēku un pārāk stresaini esot. Pirms tam viņa gadu bija strādājusi Costa Coffee – cik esmu bijis Costa, tur tiešām ir klusāks un mierīgāks, mazāk cilvēku. Cita poliete jau kādus divarpus mēnešus skraida apkārt sarkanajā kreklā. Gandrīz mēnesi nostrādāja itāliete, kura bija atlaistās šveicietes vietā. Tagad viņa paziņoja par aiziešanu, braukšot atpakaļ uz Itāliju. Tā nu pēdējās divas nedēļas, kopš poliete (manager assistant) bija atvaļinājumā Polijā, mēs bijām tikai pieci cilvēki. Šķiet, lai aizpildītu robu, tagad no citas kafejnīcas uz mūsējo tiks pārcelta viena pieredzējusi darbiniece. No brīža, kad sāku strādāt Nero, tikai menedžere un itālis menedžeres asistents ir palikuši no vecā sastāva. Pārējie darbinieki ir nomainījušies vismaz vienu vai pat divas reizes.

IELTS tests. 5.jūnijā kārtoju IELTS eksāmenu. Rezultātiem vajadzētu pienākt pa pastu nedēļas laikā no šī brīža. Nebiju sevišķi daudz gatavojies, taču to, kurā daļā būs kādi uzdevumi, zināju; kā arī biju pildījis dažus piemērus, tā kā nekas sevišķi nepārsteidza. Klausīšanās daļā pāris atbildes palaidu garām (teksts skan tikai vienreiz) un bija arī vismaz viena pareizrakstības kļūda (atbilde nevar būt gandrīz pareiza, tā ir vai nu perfekta vai nepareiza, tā kā kļūda vienā burtā automātiski nozīmē nepareizu atbildi). Lasīšanā jau zināju, ka nedrīkst ilgi čammāties, 3 teksti un 60 minūtes, taču pirmie divi man tāpat prasīja 22-25 minūtes katrs un pēdējo nācās krietni sasteigt. Taču teksti bija diezgan gari un 40 jautājumi par visiem kopā, tā ka jāiet baigajā tempā, lai varētu bez stresa iekļauties laika limitā. Rakstīšanā arī nav daudz laika. Grafika aprakstam (min. 150 vārdi) vēl paspēju uzrakstīt melnrakstu un tad pārrakstīt tīrrakstā, taču esejai (min. 250 vārdi) bija palikušas tikai 30 minūtes un nācās rakstīt pa taisno tīrrakstā. Esejas tēma bija man tīkama: vai katram pašam vajadzētu rūpēties par savu veselību individuāli vai tomēr izmantot lielo medicīnas kompāniju pakalpojumus, ar piebildi, vai privātām kompānijām (kuru mērķis tātad ir pelnīt naudu), vajadzētu atļaut darboties medicīnas nozarē. Tam sekoja pāris stundu gaidīšana uz runāšanas daļas sākumu. Runāšanā gan jautājumi man nepatika: sākumā prasīja, kādas skaņas man patīk un kādas nepatīk, tad bija 1-2 minūtes jārunā par savu mīļāko dzīvnieku, jāpastāsta, kādēļ šis dzīvnieks ir tik interesants, ko es par to zinu, vai arī maniem draugiem patīk šis dzīvnieks utt. Nācās vien liet ūdeni.

Kopumā eksāmenu nokārtoju normāli, savu spēju robežās. Lai uzrakstītu labāk, vajadzētu nopietnāk gatavoties – pildīt vairāk klausīšanās un lasīšanas uzdevumus, lai apgūtu specifisko tehniku atrast / saklausīt tekstā atslēgas vārdus, izprast katra paragrāfa galveno informāciju u.c. nianses. Tāpat būtu bijis ieteicams ne tikai apskatīt padomus un piemērus eseju rakstīšanai, bet arī pašam pa kādai uzrakstīt un patrenēties runāt pāris minūtes bez apstājas par specifisku tēmu. Vispār citreiz ieteicams sadabūt „practice materials” – līdzīgi uzdevumi ar visām atbildēm, var nopirkt no tās institūcijas, kas piedāvā kārtot testu; maksā ap 25 mārciņām. Bez šī (vai arī TOEFL vai kāda cita līdzīga) testa kārtošanas nevienā ārzemju universitātē, kur mācības notiek angliski, parasti iekšā nevar tikt.

Futbols. Ir sācies pasaules kauss futbolā. Londonā pie daudzām mājām karājas Anglijas karogi un mašīnas braukā apkārt ar klāt piestiprinātiem karodziņiem. Angļi ļoti fano par futbolu. Spēli ENG – USA skatījos Londonas centrā. Atmosfēra lieliska. Ļoti daudz cilvēku Anglijas kreklos, visi bāri pārpildīti. Sevišķi priecīgi par spēles rezultātu gan viņi, protams, nebija.