Nokļūšana līdz Polijas-Lietuvas robežai gan sevišķi nesekmējās, jo Bauskā nostāvēju kādu pusotru stundu un pie Kauņas apvadceļa pat vairāk kā divas, plus vēl vairāk kā 30min pastaiga kājām, meklējot piemērotu vietu stopēšanai. Uz robežas gan bija ideāla vieta, noteikti vairāk kā simts fūru šoferi tur bija piestājuši atpūsties. Tur nesteidzoties paēdu vakariņas un apstaigāju visus šoferus, kas atradās mašīnu tuvumā. Neviens gan uz Vācijas pusi tajā vakarā vairs braukt netaisījās. Nostāvēju ceļa malā vēl kādu stundu-pusotru un tad ap 21.30, kad jau krēsloja, piestāja kāds latvietis, kravu pārvadātājs ar busiņu. Viņš brauca apmēram vēlamajā virzienā, tā nu kāpu tik iekšā. Galu galā man tika arī piedāvātas „naktsmājas” busiņā, nemaz tik neērti beigās nebija un izgulējos tīri okay. Nākamjā rītā 8.00 bija jānodod krava netālu no Baltkrievijas robežas nepilnus 200 km uz austrumiem no Varšavas noliktavā nekurienes (lauku) vidū. Taču kravas pieņēmēji noliktavā nelikās ne zinis un pēc garas runāšanas beigās kravu izkrāmēja tikai 13.00. Tā kā nekurienes vidū stopēt nav viegli un visu laiku arī klausījāmies solījumos, ka drīz krava tiks izkrauta, tad visu to laiku arī paliku busiņā. Nākamās kravas pieņemšana arī pamatīgi ievilkās, Varšavā saskārāmies ar sastrēgumiem un tā nu Varšavas pašos dienvidos netālu no izbraukšanas no pilsētas Vroclavas virzienā stopēt sāku tikai ap 19.30. Šoreiz gan man paveicās, jo kāda jauna poļu sieviete apstājās jau pēc 15min un aizveda uz pašiem Polijas dienvidiem netālu no Krakovas un Katovices, teju pie pašas Slovākijas robežas un arī piedāvāja naktsmājas pie sevis Bielsko-Biala. Braucām piecas stundas ceļā. Nākamajā rītā palika šķietami viegls uzdevums, mazliet vairāk kā 500km un lielākā daļa no tā pa automaģistrāli Katovice-Berlīne, taču beigu beigās tā arī uz automaģistrāles virsū nemaz netiku... Sāku ap 8:30 no rīta pilsētiņā Bielsko-Biala, pēc 45min kāda poliete mani aizveda līdz pilsētai Tychy, no kuras līdz automaģistrālei bija vairs tikai nieka desmit kilometri, taču vispirms nācās tikt cauri pilsētai uz otru tās galu, lai varētu turpināt stopēt.
Polijas dienvidi bija skaisti. Bilde no Tychy.
Šoreiz nostāvēju vairāk kā stundu, līdz piestāja kāds poļu students, kurš brauca uz Gliwici un aizveda mani līdz divu līmeņu krustojumam (viaduktam) ar jau minēto automaģistrāli turpat netālu no Gliwices , taču tur nekur nebija īsti piemērotas vietas stopēšanai. Pēc stundas stāvēšanas vienā autobusa pieturā un vairākiem uztrauktiem poļu garāmgājējiem no kādas ļoti aktīvas, taču (kārtējo reizi) tikai poliski runājošas kundzītes visbeidzot sapratu, ka šī nebūs īstā vieta, no kurienes stopēt uz Vroclavu. Iemesls, kāpēc tā, ir redzams šajā te shēmā: stopēju tajā vietā, kur kartē ir sarkanais punkts. Neviens, kurš brauc ārā no Gliwices Vroclavas virzienā, gluži loģiski neizvēlētos braukt ar tik lielu līkumu… Jāpiebilst, ka pietiekami detalizētas kartes man līdzi nebija. Tā nu pieņēmu lēmumu kāpt autobusā un braukt uz tuvējo pilsētu Gliwice. Atradu dzelzceļa staciju, samainīju naudu un 15.00 kāpu vilcienā uz Vroclavu, 17.30 ierados galamērķī. Pēc 35 minūtēm par laimi gāja vilciens arī uz Drēzdeni. Biļeti gan pa to laiku nepaspēju nopirkt, jo paspēju tikai izstāvēt vienu 15 minūšu rindu un uzzināt, ka gaidu pie nepareizās kases. Kopumā neiedomājami slikta organizācija, uz katru no kasēm bija lēni kustoša vismaz padsmit cilvēku rinda. Principā visi uzraksti bija tikai poliski un biļešu pārdevējas runāja angliski tikai internacionālajās kasēs un pie informācijas.
Pāris bildes no Vroclavas stacijas biļešu kasēm
Par laimi biļeti varēju nopirkt arī vilcienā. Vilciens gan pusstundu kavējās ar izbraukšanu, taču tāpat 23.00 beidzot biju Drēzdenē. Ar stopiem braucot droši vien būtu bijusi vēl ceturtā diena ceļā...
Kopumā jāsaka, ka nevarēju pat iedomāties, ka braukšu veselas trīs dienas, biju cerējis (arī pēc citu pieredzes spriežot) tikt galā maksimums divās. Šeit apskatāma Polijas karte ar manis veikto ceļu. Nepaveicās ar to gaidīšanu uz kravu pieņemšanu, taču tagad noteikti rīkotos savādāk, ja vēlreiz brauktu līdzīgu maršrutu. No Lietuvas uz Poliju pāri robežai iet tikai viena šoseja, pa kuru tad arī brauc visas latviešu, lietuviešu (un ne tikai) fūres, no kurām visticamāk daudzas brauc arī uz Vāciju un to man vajadzēja izmantot. Starp citu, arī auto ar latviešu numura zīmēm šo robežu šķērsoja ļoti bieži, gandrīz tikpat daudz kā leiši un krietni biežāk par igauņiem. Tajā pašā laikā gan jāatzīst, ka paveicās ar naktsmītnēm, jo ne telts, ne guļammaiss vai paklājiņš man šoreiz līdzi nebija. Vēl ļoti patīkama likās poļu laipnība valsts dienvidos, daudzi nāca ar dažādiem ieteikumiem un piedāvājumiem palīdzēt, tikai šķērslis bija svešvalodu neprasme - dienvidos viņi pārsvarā runāja tikai poliski, dažs pa vārdam arī angliski. Valsts austrumos daudzi saprata krievu valodu.
Ko vēl piebilst? Nākotnes plānos bez atvaļinājuma Latvijā (29.jūlijs-14.augusts, braukšu uz draugu kāzām un arī savu dzimšanas dienu nosvinēšu) vairs sevišķi daudz ceļošanas neietilpst. Sports tiks atlikts malā, palikušas vien divas Vācijas čempionāta distances septembrī - stafetes un garā distance. Iespējams, ka noskriešu arī kādu maratonu, tāda doma briest. Prioritātes katrā ziņā pēc pāris mēnešu ceļošanas un sportošanas atkal būs darbs un vācu valoda. Man ir sarunāts, ka daļu no sava darba laika varu veltīt Eiropas struktūrfondu izpētei un projekta rakstīšanai, ko arī pamazām esmu sācis darīt. Pašam būs vērtīga pieredze.
No comments:
Post a Comment