par jaunumiem un par nākotnes krustcelēm

Īsumā pastāstīšu, kā man iet.

Strādāju diezgan daudz, pa 40-50 stundām nedēļā, taču pozitīvā lieta ir tā, ka esmu pieradis un, kā jau iepriekš minēju, darbs vairs tik ļoti nenogurdina, kā sākumā. Ir bijušas pāris labas ballītes, kas labu laiku bija izpalikušas. Pēdējā no tām - bijušās kolēģes spānietes atvadu party viņas dzīvesvietā studentu kopmītnēs, viņa šodien devās atpakaļ mājās uz Barselonu. Studenti un ne tikai studenti no visām pasaules malām, tādā vietā nebūtu slikti dzīvot, tikai īres cena arī visai iespaidīga. Citādāk atļaujos pa reizei uz restorānu aiziet vai biljardu uzspēlēt. Internets kādu laiku mājās atkal ir pieejams, tā firma sataisīja par brīvu, jo vads bija pārgriezts ārpus mājas nevis mājās.

Esmu sācis braukt ar velosipēdu uz darbu. Ceļā paiet vairāk laika, nekā biju plānojis, pa dienu ap 45 minūtēm, vakarā ap 35 minūtēm. Tā atšķirība saistīta ar satiksmi un sastrēgumiem pilsētas centrā, kuri ietekmē pat velosipēdistus, jo dažkārt nemaz īsti nav vietas, kur paspraukties garām transportlīdzekļiem. Pa ietvi šeit ar velo neviens nebrauc, jo velosipēdists tiek uztverts kā normāls satiksmes dalībnieks un tiek respektēts. Uz ielām velosipēdistiem pat ir izteiktas prioritātes, daudzām ielām ir speciāla josla velosipēdistiem gar ielas malu, gandrīz pirms katra luksofora vispirms ir zona, kur pie sarkanās gaismas stāv velosipēdisti un tikai pēc tam seko automašīnas. Šķiet, ka daudzmaz esmu atsvaidzinājis iemaņas un nav lielu problēmu pārvietoties pa ielām. Vienīgi gājēji gan iet, kur vien pagadās. Pa tumsu bez jebkāda atstarotāja tumšās drēbēs lēnām čāpo pār ielu ar 4 joslām un nemaz neskatās, vai tur gadījumā kāds nebrauc. Tā kā jāuzmanās.

Pamazām gatavojos uz Jukolu. Līdz šim gan ir sanācis tikai pa diviem skriešanas treniņiem nedēļā plus velo, taču šonedēļ sanāks vairāk, rīt un parīt man ir brīvdienas. Esmu jau rezervējis atvaļinājumu uz nedēļu uz Jukolas laiku un nedaudz pirms un šobrīd štukoju, vai šo atvaļinājumu pagarināt vai nē.

Pirms tam biju dzirdējis, ka Londonā laiks paiet nemanāmi ātri. Tagad pats jūtu, ka tas skrien vēja spārniem. Esmu lielā pārdomu periodā. Vienīgais, kas man ir skaidrs, ir tas, ka no septembra gribu mācīties universitātē maģistratūrā un man būs nedēļas atvaļinājums no 10.maija. Tā laikā plānoju pabeigt visas ar pieteikšanos saistītās procedūras. Taču tas nebūt nenozīmē 100% skaidrību par to, ka mācīšos. Man ir svarīgi ko, kāpēc un kādā augstskolā es mācos, tas noteikti nebūs tikai papīra dēļ. Ja izdosies iestāties sakarīgā universitātē un veiksmīgi sakārtot finansiālo pusi, tad jā. Neizslēdzu arī iespēju uz gadu atlikt, ja gadījumā sapratīšu, ka ir par agru (tas "par agru" vairāk attiecas uz finansiālajiem jautājumiem). Citādāk es vēl neesmu pieņēmis vairākus mazāk svarīgus lēmumus, kā, piemēram, mainīt dzīvesvietu un darbu vai vēl nē, kā pavadīt vasaru utt. Aptuveni pēc nedēļas vai divām melnādaino pāris ievāksies savā dzīvoklī, tā ka zīdainis mūsu mājās nav gaidāms. Taču internetu viņi ņems līdzi. Tas būtu viens iemesls, kādēļ pārvākties. Taču uz Jukolas laiku ņemšu atvaļinājumu un nevēlos maksāt par dzīvošanu, kamēr neesmu Londonā. Attiecībā uz Jukolu: lidmašīnas biļetes vēl neesmu nopircis. Ryanair sanāk padārgi. Varbūt lidošu ar AirBaltic. Domāju lidot uz Rīgu un arī atpakaļ no Rīgas, pa taisno uz Somiju / no Somijas diez vai. Neizslēdzu iespēju atvaļinājumu pagarināt līdz Jāņiem. Arī par vasaru vēl štukoju. Vienu brīdi bija doma par eirotripu, taču ticamāk, ka strādāšu Lodonā līdz brīdim, kamēr uzzināšu, vai un kurā universitātē esmu uzņemts, jo vajadzēs mazliet iekrāt naudu dzīvošanai studiju laikā vismaz pirmajiem mēnešiem (protams, bez paralēla part time darba neiztikt, ja vien neatrodu kādu stipendiju). Citiem vārdiem sakot, mazliet dalos ar savām pārdomām un konkrētus lēmumus vēl neesmu pieņēmis. Priekšā krustceles ar n-ajiem variantiem.

Tagad gan esmu mazliet saguris, jo pēdējā laikā ir bijušas dažas naktis, kad gandrīz vispār neesmu gulējis. Uz drīzu tikšanos, dārgais lasītāj!